Gara Darbs

Episki lieliskā dzīve, episki lieliskais Widow, episki lieliskais alus & Co. Un episkā Ini, kas mācīsies par vizuālās mākslas skolotāju.

Kastē

Jocīgas tās domas. Jocīgas, jo salīdzinu sevi tagad ar sevi citos laika periodos. Visvairāk aizdomājos par to, ka pirms gada biju prom, biju Londonā un sirds ik dienas žņaudzās no tā, kur esmu nokļuvusi, cik ļoti gribējās mājās. Skan Florence un tas vēl vairāk atsauc atmiņā to, kā jutu pirms gada. Pirms gada vēl tētis bija dzīvs. 31. jūlijā būs gads, kopš viņa nāves. Varbūt murgaini, bet prieks, ka neredzēju viņu mirušu, jo tāpēc man atmiņās tētis mūžam dzīvs.

Tad nu es esmu. Šeit un tagad. Kaut kas mainījies, kaut kas nemaz un necik. Kaut kas mainīsies. Kaut kādā ziņā joprojām esmu ar savām figņām, tikai šoreiz man vairāk rūp, lai ar tām es nenodarītu pāri Widow. Skatos viņa acīs un lidoju. Kaut arī tuvinājos viņam piesardzīgi, sanācis pamatīgi sakust kopā. Tik pamatīgi, ka liekas - visa dzīve, visa nākotne jau gaida. Tikai atliek dzīvot dienu no dienas un to tiešām piedzīvot. Ik pa laikam uznāk kristāliskās domas, bet tikpat ātri tās aizmirstas, lai visas dzīves gudrības nesaietu vienā lielā sastrēgumā. Domāju. Ceru, ka esmu viņu pelnījusi.

Un vairs nav laika rakstīt, jo Widow ir atpakaļ, un kaut kā negribas, lai pār plecu mani vārdi tiek lasīti.

Dzirkstošais Skūpsts

Rakstīju un rakstīju teikumus un vārdus, bet secināju, ka nepasaku no sevis. Turklāt visu var pateikt īsi un konkrēti: 

- iesniedzu pieteikumu studijām LU

- esmu sasodīti laimīga ar Widow

.