Es alkstu pēc kustības. Īsti nezinu, ko gribu un ko varu atļauties. Pagaidām prātoju, ka varbūt varētu pieteikties kaut kādos deju kursos. Man nav vienalga, bet patiesība (un manas prasības) ir tāda, ka gribu izkustēties vismaz kādu reizīti nedēļā, gribu uzlabot formu, gribu interesantus nedēļas notikums, gribu kaut ko jaunu savā vienmuļajā ikdienā. Man ir apnicis "māja - darbs - boorings" kārtība. Es pati sev krītu uz nerviem un Zvēram noteikti no tā labāk nepaliek. Man bail turpināt sēdēt kā sēnei. Es gribu būt interesanta. Sev. Zvēram.
Izlasīju Orvela "1984". Kretīnisms kaut kāds. Pat naktī murgoju par pilnīgu verdz-brīvi.
Pēdējā laikā jūtos zila. Varbūt tā izskaidrojama mana vēlme pēc kaut kā sarkana, ugunīga.
Tad vēl, strēbjot Rimi ofisa ēdnīcas zupu un skatoties uz citiem ēdnīcas apmeklētājiem, spriedu, kā gan tur tikušas strādāt zaļa švabra. Tikko vidusskolu beigusi, vēl cenšas cacoties, bet pelna naudu strādājot Rimi ofisā, nevis kārtojot sviesta un siera paķeles kā es. Man skauž, liekas negodīgi vai kaut kā tā. Sen gan jau esmu sapratusi, ka citiem dzīvē viss nāk vieglāk un vairāk. Mani vienkārši nepamet tā iekšējā sajūta, ka manai dzīvei nav jāturpinās stutējot kāda uzņēmuma bagātniekus par niecīgām naudiņām. Un tad es jūtos kā pakaļa, jo pati sevi nezinu un nepazīstu. Es nevaru padomāt par nākotni, jo pat tagadni nevaru ierāmēt jaukā bildē. Es pārāk bieži sevi žēloju, bet citreiz es vienkārši tiešām nesaprotu, vai manas sāpes ir pašas radīts ilūziju auglis vai arī realitāte. Ik pa laikam nākas dzirdēt šausmu vaidus un nopūtas, žēlastību par to pagātnes daļu, kas attiecas uz manu māti. Jā, atzīstu, ka toreiz bija ļoti grūti, tagadne arī no tā cietusi. Bet es esmu tik ļoti pieradusi pie tā, kas notika, kā bija, kā ir, ka man pašai nemaz vairs neliekas šausmīgi.
Mēģināšu sakārtot pozitīvās lietas. Nu vismaz pozitīvo daļu no ikdienas lietām.
- Darbs (es gan svārstos būt pateicīga par niecīgo samaksu pat krīzes apstākļos);
- Dzīvoklis. Te nekā negatīva. Man beidzot ir mājas;
- Skolas beigas. Uzelpa ir vairāk kā saviļņojoša. Vidusskola bija grūts periods.
Tagad lietas, par kurām man daudz kas ir jānoskaidro.
- Zvērs un Es (viņa garastāvokļa un attieksmes nepastāvīgums mani beidz nost un liek sadomāties nez ko);
- Mācības turpmāk. Es gribu mācīties, bet nezinu ko, nezinu kur;
- Nākotnes profesijas aptuvena izvēle. Ejiet na*, man tiešām ir murgs to izdomāt.
Lietas, kas negatīvas / apbēdinošas:
- Alga ir maza;
- Man vajag zābaciņus. Ļoti salst kājas rudens laikapstākļos;
- Joprojām nav vakanču Spicē. Braukt uz darbu B.C. maksā Ls 1 dienā;
- Neesmu atradusi vaļasprieku.
Un tad vēl man pamazām top skaidrs mans vēlmju saraksts. Gribu krūšu kailfoto un gribu vienkārši skaistu bildi ar sevi. Ar visu īpašo sapucēšanos, matu sakārtojumu un rotaslietām īpašā vietā un laikā. Arī foto-šops atļauts.
Es gribu pabeigt savus auskarus un dabūt vēl dažus citus smukumā jaukus auskarus, nopirkt vēl kādu jauku šalli, uzadīt cepuri, tikt pie zābaciņiem, tikt pie siltas jacītes un jauna augšdaļas apģērba, jo mana garderobe gaužām nabadzīga. Vēl es vēlos to īpašo sajūtu, kāda rodas kopā esot tuviem cilvēkiem. Kā toreiz, kad Mint un MissMargaret pie manis atbrauca. Kā toreiz, kad MissMargaret, viņas puisietis, es un mans Zvērs četratā sēdējām dārzā, dzērām Jēgerīti, pašbrūvējumus, klausījāmies mūziku un bijām ellīgi laimīgi, ka esam jauni, ka visa pasaule pie kājām, ka viss vēl tikai priekšā un O-ho(!) kāda nākotne mūs gaida. Es tonakt tiešām sajutos ellīgi lamīga būdama jauna un bez bērniem vai citādām nopietnām saistībām.
Šodien gāju devos mājas pati ar savām kājiņām. Pirmkārt, naudas taupības nolūkos, otrkārt, iemēģināt ceļu, ja nu novembrī pēc vēlās darba dienas nokavēšu transportu. Ceļš aizņem pusotru stundu. Tas protams nav tik jauki, un es ceru, ka vienmēr paspēšu vai arī mani beidzot pārcels uz Spices veikalu. Kas attiecas uz vakara pastaigu, Zvērs man nāca pretī. Kad pie Uzvaras pieminekļa viņu beidzot ieraudzīju, nodomāju, ka viņš ir ķēms. Tas tāpēc, ka es nesaprotu viņa motivāciju. Un es protams vienkārši gribēju pie sevis palamāties. Mazliet padomājusi, nospriedu, ka viņš varbūt grib mani no jauna iepazīt, satikties, pavadīt laiku, bet neesot kopā. Varbūt lai saprastu, cik interesanta un saistoša viņam esmu. Nezinu, bet man ir ļoti grūti būt "interesantai", kad vienīgais, par ko spēju padomāt, ir cik ļoti alkstu Zvēra nesasniedzamās mīlestības. Tad vēl es spriedu par to, ka neesmu jau tik ilgi viņam teikusi: "Es Tevi mīlu(..)", jo tas protams ir tabu. Un Zvērs neko nekomentē par manu iespējamo aizbraukšanu uz štatiem. Vispār ne vārda. Ne viena paša. Reakcija nezināma.
