Piedzīvojumi Turpinās

Mēs bijām Somijā. Iedomājaties it kā ezeru, it kā upi, kura vidū ir ūdenskritums, kas ziemā nu aizsalis. Diezgan stāvs, bet ne pārāk augsts. Varēja piedalīties konkursā, lai laimētu ceļojumu uz Somiju, kur bija jāsūta atbildes uz jautājumu: "Kādi aktieri attēlo Džeikobu un Džeiku Twilight filmā (un bildīte, kur Lotnera galvas pieliktas divu zirgu ķermeņiem)?" kaut kādam žurnālam. Stulbi, jo mēs jau bijām Somijā. Tad sākās tā episki skaistā aina. Pilnīgi skaidras debesis, spilgta saule. Man apkārt gan sveši cilvēki, gan vecie zināmie airētāji sporta tērpos un pat treneres. Lielai daļai slēpes un apņemšanās slēpot, kaut arī sniegs galīgi nebija piemērots tādai nodarbei. Pēkšņi sākās trokšņi. Kādu laiku mēģinājām saprast, kas tas ir, tāpēc tie, kas atradāmies "ūdenskrituma" pakājē, pacēlām galvas pret debesīm. Voilā! Debesu virs mums vairs nebija, bet bija ledus. Iestājās vakars uz ezera. Mēs atradāmies uz starp diviem ledus slāņiem, un augšējais, kas svēra bez maz vai tonnas, sāka krakšķēt un grasījās lūzt. Visi sāka skriet un rāpties pa ūdenskritumu augšā. Es biju viena no pirmajām, kas sāka rāpties, tā kā nekur tālu nebiju aizgājusi, un no apakšas kaut kāds pusis mani stūma. Tad kaut kādā veidā es vienkārši tiku uzmesta gaisā un, apmetusi lidojumā salto, piezemējos drošajā augšpusē, vien mazliet apdauzījos. Tad skrēju atpakaļ uz malu, un grābu pirmo roku, kas arī centās glābties. Saķēru sarkanu cimdu un vilku, bet no apakšas neviens šo cilvēku vairs nestūma, tāpēc vilku, cik spēka, un vienlaicīgi bļāvu, lai kāds palīdz. Kaut arī diezgan trauksmaini, bet bija arī mierīgā apziņā, ka izglābties paspēs. Cerams, ka visi.

Bet tad jau modinātājs, un Ini vajadzēja celties.

P.s. Šodien redzēto sapņu nozīme pēc mēness kalendāra: "Nenozīmīgi. Nepieņemt vēlamo par patieso. Ļoti reti ir nopietni ņemami, pat tad ja rādās kaut kas slikts. Ticēt nav pamata, bet var arī uztvert kā rīcības vadmotīvu."

Baltvīns

Nu bet protams, ka šīm manām brīvdienām nebija lemts beigties vienkārši. Vakara noslēgumā, pateicoties citam cilvēkam, tiku pie jocīgākās sarunas ever. Un ir tāds neliels mindfuck, jo jāapstrādā jauna informācija, jauni iespaidi. Galu galā sāku domāt, vai pati esmu pie pilna prāta. Iekritu pretrunās, jo gribēju gan saprātu, gan neprātu.  Bet es priecājos, ka visu uztvēru pareizi, t.i., salīdzinoši neitrāli. Un neitrālām saistībām vajadzētu palikt. Un nedrīkst aizmirst, kas un kā man iemācīja redzēt pasauli citādi.

Viss mainās, viss plūst. Nu, ceru, ka ne pilnīgi viss. Bet par to kādā citā reizē. Varbūt.

Saruna

Bija. Uz divām stundām, kas liekas tik maz no tā, cik ļoti man patiešām vajag, bet tomēr bija. Man no emocijām sāka sāpēt galva un rokas pat trīcēja, un smaids sejas pantos kā iekalts turējās.

Pēcpusdienas Medus

Sēdēju autobusa pieturā apkrāvusies ar pirkumiem. Piebrauca divi autobusi, neviens no tiem man nederēja. Vienā bija pilns ar sākumskolēniem, otrā cita publika. Kad visi pasažieri bija uzņemti un autobusi sāka jau braukt prom, es sāku skatīties uz cilvēkiem, kas sēdēja pie logiem. Un tad pēdējā autobusā, pēdējā logā sēdēja puisis, kas pasmaidīja un pamiedza man ar aci. Prom ir. Es smaidīju.

Izdzer Mani!

Es biju atpakaļ Latvijā. Tērpusies viscaur melnā, gadījos kaut kādā diezgan garlaicīgā pasākumā, kas lika justies slikti. Bet tur es iepazinos ar alternatīvu puisi, kam bija pagari mati un acis skaistā krāsā. Viņš vaicāja, vai vēlos braukt pie viņa. Piekritu. Dzīvoklis daudzzīvokļu mājā bija diezgan pieticīgs, bet likās nepārredzami plašs. Kaut ko bazarējām, skatījos viņa zīmējumu kladi. Uzstājīgi taujāju, kad viņš pacienās ar dzērieniem, un bradāju pa mīkstajām mēbelēm ar savām garajām kerzām kājās. Viņš cienāja ar viskiju paštaisītās plastmasas glāzītēs, un tad es tiku noskūpstīta. Skaidrs kā nakts, ka pa gultu ņemsimies, tāpēc atprasījos uz vannas istabu, jo negribēju, lai viņš redz, ka man šodien rozā apakšbikses. Tā nu es sēdēju vannas istabā plika tikai ar velveta svārkiem mugurā, kad pēkšņi dzīvoklī iegāzās bars ar cilvēkiem. Kas vēl jocīgāk, tie visi sāka nākt pie manis, un es nevarēju aizslēgt durvis. It kā uz brīdi bija ienākusi alternatīvā puiša māsa ar bariņu draugu, lai pēc tam dotos kādā ballītē. Bet viņi visi sēdēja man pretī tajā šaurajā vannas istabā un pētīja ar zilajām acīm, kādu mošķi puisis uz mājām atvedis. Alternatīvā puiša labākais draugs man atnesa vēl viskiju paštaisītajās plastmasas glāzēs, bet es visus žilbināju ar plikiem pupiem.

Tādu sapni es šonakt redzēju.

Hardly A Novel

[...] And words I wrote from a foreign land
You're holding my no longer foreign hand [...]

Jā, tā man laikam gribētos atbraukt mājās.
Hug Ini?

Ziemeļjūra

Es šobrīd sēžu un jūku prātā.

Esmu celta uz emocijām. Atkarībā no tā, kādas notis tiek spēlētas un kādas stīgas ierosinātas vibrācijai, izriet visvisādas reālas sekas. Un atkal sēžu ar jaku uzvilktu mugurā uz kreiso pusi, bļ*. 

Varbūt skan jocīgi, bet, kopš tētis nomira, katru reizi, kad meklēju spēku, skaidrību un labvelību, vēršos tieši pie viņa, nevis vairs kāda nekonkrēta debesu spēka. Protams, pamatā ir un paliek ticība kādam universam vai pasaules garam, bet tagad, kad tētis ir debesīs, liekas, ka viņam ir vara mani pieskatīt un ietekmēt manu nākotni. Tad nu dīcu, kā mazs bērns agrāk saldumus: "Tēti, es gribu uz Norvēģiju.." 

Kādu laiku viss vēl bija labi, bet kopš piektdienas katru mīļu brīdi apzinos, cik ļoti ir zudusi vēlme turpināt iesākto. Es vairs nejūtos kā.. es.

Esmu kļuvusi par pamatīgu tējas dzērāju. Sāku pirms pāris dienām, un rādās, ka tik ātri paradumu neatmetīšu. Melnā tēja ar karoti medus un pienu vienkārši sniedz grūti izstāstāmu labsajūtu. It kā mirklis pirms skūpsta. Nu labi, ne tik laba labsajūta, bet tuvu.

Neprāts

Par sevi šodien (vispār jau tikai šovakar īsi pirms pusnakts) sapratu svarīgu lietu: es smoku, ja nav iespēju. Nav nekādas garantijas, ka Ojārs tiešām varēs īstenot savu piedāvājumu, bet es uzreiz jutos tik dzīva, jo viņš izteica iespēju. Un lai arī cik absurdi tas nebūtu, bet es Londonā jūtos iesprostota un ar niecīgām perspektīvām. Iespēju pilsētā bez iespējām. Mazliet atvēru vecās pagātnes lapas un atkal un atkal atradu apstiprinājumu - Ini jūtas labi, ja vien neatrodas strupceļā.

Vitamin Fu**

Vakar bija tāda diezgan tough diena. Īsti pat nesapratu, kurā brīdī man tas uznāca, bet pēkšņi jutos tukša. Nomācošo garastāvokli sekmēja vairākas lietas:

- Bija jau otrā un pēdējā brīvdiena;

- Noskaidroju, ka darbs "Starbucks" īsti nebūs īstais, jo tur pelnītu mazāk, kā viesnīcā;

- Netīšām atkāju, ka varēju studēt LU kultūras un sociālo antropoloģiju un pat tikt budžeta grupā;

- Izkristalizējās [laikam jau paliekoša] sajūta atgriezties mājās. Nevis bēgt no šejienes, bet vienkārši braukt mājās un būt tur;

- Pienācis tas periods, kad pietrūkst cilvēcisku kontaktu. Gribas apskaut, samīļot, [skūpstīt,] turēt roku un būt blakus; (varbūt vajag lācīti)

- Divi mēneši UK tomēr nav snieguši cerēto izaugsmi kaut vai valodas ziņā;

- Apzinājos, ka nav īstais laiks braukt mājās un nebūs atlikušos deviņus mēnešus. Tomēr jāatpelna nauda, ko aizņēmos, jāiekrāj arī sev. Turklāt Latvijā man nebūtu, ko darīt. "Rimi" atkal strādāt negribu.

Ai, negribas vairs īsti pat žēloties.

Šorīt devos uz darbu. Tur es atklāju, ka man nemaz nav saraksta ar tīrāmajām istabiņām. Šoreiz pieņēmu piedāvājumu paņemt brīvdienu. Tad nu nācu mājās, ielīdu atpakaļ pidžamā un līdu atpakaļ gultiņā gulēt. Diezgan tīkami. Starp citu, sapņoju "Harija Potera" tematikā. Un es pat kādu noskūpstīju.

Pa ceļam "no darba" piezvanīju omītei, jo sen nebiju to darījusi. Viņa tomēr dikti skumst, jo palikusi mājās pilnīgi viena. Es nevēlos, lai viņa tāda ir, tāpēc ceru, ka viņai būs gana spēka mani sagaidīt atpakaļ mājās.

Cor Humanum

Pasaules gals pienāks tad, kad nomirs pati Nāve..