Pūkaini

Šī noteikti ir viena varen jauka ziema :)

Debesis

"Ini, es gribu tevi atpakaļ.."

Tik vienkārši, un mēs esam.

Cerība

Tikko saplīsa mana kafijas glāze.
TRAUKI PLĪST UZ LAIMI!

Bez-Apziņa

Man jātic, ka ar mani kādu dienu notiks kaut kas labs. Un katru dienu es sev atkārtoju, ka debesis liek tikai tik smagus pārbaudījumus, kādus es varu izturēt. Jādomā, ka esmu azbesta vecene. Varen muļķīgi, ņemot vērā manu trauslo emocionālo stāvokli. Šodien es raudāju, jo man neveicās ar sabiedrisko transportu. Es vienkārši nespēju uztrāpīt īstajā laikā, tāpēc vazājos no vienas pieturas uz citu, kur vismaz zināju atiešanas laiku. Šobrīd galīgi nav īstais laiks arī sīkām ikdienas draņķībiņām. Es visu uztveru personiski.

Ziemassvētku brīnums, uz kuru es ceru, ir sirdssāpju izgaišana. Un Jaunā gada vēlēšanās būs, kaut debesis man dotu iespēju.

Līdz Saknei

Kamēr Zvērs līdz svētdienai ir prom, es lūdzu viņam apdomāt par mums visu. Beidzot ir jāatrod kompromiss, jānovelk robežas un jābūt atklātībai. Tas ellīgi sāp, jo es joprojām jūtu pret viņu kaut ko spēcīgu. Un katrs solis, ko es veicu ir bailīgs, jo var atnest galīgās beigas. Pēc Zvēra pieprasījuma es sastādīju jautājumus, uz kuriem vēlos atbildes un nosūtīju. Viņam atbraucot, tas viss būs jāparrunā. Jūtos kā stulba bāba. Bet es vienkārši esmu cilvēks ar sāpi sirdī.

Prāts

[..] un lietus vīri sasaluši spēj tikai atstarot gaismu, ko es tveru ar savu seklo elpu. Ieelpot mirdzumiņus, piepildīt plaušas ar vienreiz izmantojamo skābekli, apēst oglekļa dioksīdu un likties uz pieres spilvenā. Vervelējums galvā neļauj gulēt, tikai domas kutina potītes.

/Ini/

Skriet

Man nepatīk mīlēt un ienīst vienlaicīgi. Un man ir sajūta, ka nekas vairs nebūs kā agrāk un nebūs arī labāk. Es nevarētu ar Zvēru vairs sadzīvot, viņam uzticēties. Es ļāvos pēdējai kaislībai, jo domāju, ka tas kaut kur novedīs, ka tas par kaut ko liecina, bet kopš tās nakts viss ir palicis vēl sāpīgāk. Un, kad beidzot ir uzsnidzis sniegs, es saprotu, ka ir laiks pārmaiņām. Žēl, ka es nevaru vienkārši aizbēgt. Es nesaprotu, par ko esmu izpelnījusies sabrukumu gan mīlestībā, gan darbā. Kārtējo reizi jūtos kā nopērts sētas suns.

Slīkonis

Šodiena nebija laba diena. Un nav jau vairs nemaz runa par to, ka es varēju pagulēt tikai 4h, jo bija agri jābūt darbā uz obligāto ugunsdzēsības apmācību. Problēma sākās tad, kad nodaļas vadītāja izdomāja noturēt sapulci, kamēr esam visas vienlaikus darbā. Viss beidzās tā:

- Ini nopuņķojusies un apraudājusies

- Nodaļas vadītāja nav apmierināta ar manu darbu piena nodaļā

- Ini pārāk daudz runā ar klientiem

- Ini nestrādā ar maksimālu atdevi

- Ini ieguldītais darbs tik pat kā nav redzams

- Ini pirms pusdienas pārtraukuma dažreiz pietiekami nesakārto zāles plauktus

 BET

- Ini ļoti labi prot saprasties ar klientiem

- Ini paveic labu darbu vakaros gaļas nodaļā

ES GRIBU CITU DARBU!

Wišlists

1. Iemīlēties;

2. Apprecēties;

3. Darīt darbu, kurā mani novērtē un kurā varu justies par sevi pārliecināta;

4. Iestāties augstkolā;

5. Izlasīt labu grāmatu angļu valodā;

6. Nopirkt kafijas automātu;

7. Nokrāsot matus;

8. Iegūt šall-lakatu, kurā dominē zaļā krāsa;

9. Dzīvot dzīvoklī, kur viena siena ir liels logs;

10. Aiziet uz operas uzvedumu;

11. Uztaisīt lampu;

12. Toms (tomēr pagaidām vēl jā, vēlos gan);

13. Iemācīties dziedāt ne caur kaklu;

14. Nopirkt jaunu apakšveļu;

15. Atgūt fizisko formu;

16. Nopirkt fotoaparātu.

Philosophy

Es esmu pilnīgs dunduks. Šodien uzzināju, ka manam darba kolēģim, kurš man likās ļoti simpātisks un ar kuru gribēju iepazīties draudzīgā līmenī bišķ tuvāk, vakar palika 26 gadi. Nu fāk! Es domāju, ka viņam maksimums 21 ir, pēc izskata varēju vēl 23 iedot. Sasodīts. Es pat īsti nezināju, kā lai uzsāk iepazīšanas procesu, jo darbā to tomēr nevar izdarīt, bet nu tagad jūtos tizli. Viņš likās tik.. Saistošs. Nu labi. Teorētiski jau vecumam nav nozīmes, bet vienārši tagad man liekas, ka esmu par jaunu un dumju.

Ar Zvēru iet interesanti. Sajūtas ir nedaudz līdzīgas kā tad, kad iepazināmies tuvāk teju šos divus gadus atpakaļ. Man pat liekas, ka vakar flirtējām. Un es vakarnakt iekodu viņam mazajā rokas pirkstiņā, jo viņa roka karājās virs manas galvas, bet viņš neko neteica. Teju sapratu, ka tā varu darīt tālāk (varbūt vajadzēja nolaizīt). Nezinu. Bet pret rītu es jau biju viņam azotē. Oh Shit.. Ja tas viss ir tikai kaut kas draudzīgs no Zvēra puses, tad viņu vajadzētu pamatīgi iepļaukāt. Manī ir radusies tā sajūtiņa, ka man viņš patīk tā, it kā tikai gatavotos viņu iemīlēt. Savādi. Ja kaut kas no tā visa, ko esmu izfilosofējusi, ir patiesība, tad Zvēram kaut kas manī liekas patīkams un intriģējošs.

Un mēs taisam savai istabai lampu. Pašrocīgi.

Neaizmirstulīte

No bērnības līdz pat šai dienai atceros un ik pa laikam pārliecinos, ka veselīgākās lietas mēdz būt tās rūgtākās.

Uzskaite ar to, ko es sevī nevēlos pazaudēt vai manīt, jo ar visu jūtos laimīga:

1. Man garšo alus;
2. Man patīk dažreiz skaļi atraugāties, kad iedzerts alus;
3. Mīlestība uz krāsām;
4. Empātija, kas mudina iedod santīmus tiem, kas lūdz;
5. Mīlestība pret dzimteni;
6. Es nekaunos, ka dažkārt skatos un domāju par sievietēm tā, it kā būtu vīrietis;
7. Man negaršo saldēti zirņi un vēl jo vairāk kombinācija: rīsi ar dārzeņiem;
8. Es mēdzu būt durnis;
9. Es raudu, kad filmās ir aizkustinoši brīži;
10. Manī vienmēr būs kaut kas ugunīgs;
11. Vājība uz garmatainiem vīriešiem;
12. Esmu piekāpīga;
13. Man patīk krūtis

....

Es noteikti turpināšu šo sarakstu. Sevi apzināties vajag, vajag, vajag!

Rītausma

Starp mani un Zvēru ir saikne. Tāda pamatīga, ko nevar izdzēst un aizmirst. Viņš arī to saprot. Pēdējās dienas man liekas arvien absurdāk tas, ka neesam pāris, jo viss ir tik "tā". Rītausmā viņš ļāva turēt savu roku un pieskarties viņam. Spēju noturēties un nepārkāpt robežu, bet iekšēji vēlējos, kaut celties nevajadzētu vairs nekad. Mūsu galvas kopā.. Ak debesis, kā tas man saviļņoja sirdi!

Metamie Kauliņi

Esmu beidzot atradusi pēdējo brīvo brīdi, kad šeit kaut ko uzšņāpt (iecienīts vārds by Mint).

Dienas paiet darbā, darbā vien. Un arī mājās nekas jauns nenotiek. Kā teicu EcoLindai, dzīvoju dienu pa dienai, vēloties, kaut ātrāk ikkatra no tām beigtos. Es gan saprotu, ka ar šādu attieksmi es nekādas pārmaiņas nepiedzīvošu. Šodien mokos arī ar kādu citu bēdīgi jauku domu. Vēlos vienkārši pamosties nākotnē. Nu ne jau kādā fantastiskā 3000. gadā un pat ne dekādi tālā nākotnē. Man pietiktu ar 31. decembra vakaru. Pareizāk sakot, brīdi pirms pusnakts, lai es paspētu ievēlēties visu visu un ar jaunām cerībām varētu sākt jaunu gadu, kurš pēc astrologu prognozēm man ir ļoti, ļoti labvēlīgs un panākumiem bagāts. Un pēdējā laikā tik tiešām man sveši cilvēki novēl visu to labāko. Veiksmi, panākumus, skaistumu un tik tiešām хорошoгo женихa (labu līgavaini). Arī horoskops man to sola! Protams, ja vien es joprojām skaitos Zivis. Horoskopu kalendārs it kā jau krietnu laiku esot nepareizs. Man beidzot vienkārši vajadzētu sevi pacelt aiz apkakles un uzsākt nākotnes plānu kalšanu. Bet tas liekas tik ļoti grūti. Jo savā ziņā man pat patīk situācija, kurā esmu, kaut arī tā vienlaicīgi sāp. Man nenākas viegli atteikties no Zvēra. Es joprojām mīlu, joprojām gribu palikt ar viņu, joprojām esmu salauzta. Man ir jārīkojas, man vajag veidot patstāvīgu dzīvi. Es zinu, nevajag atgādināt. Ir tikai ļoti, ļoti grūti aizmirst divus gadus un ellīgi patiesu un dziļu mīlestību. Un tieši tāpat es zinu, ka ciešanas kādu dienu beigsies.

Neglītā puse

Es vēlos nomest sevi. Nomest savu piņķšķošo daļu, aizmirst bēdas, raudulīgumu, žēlabas un dzīvi elpot. Es gribu pārstāt nožēlot, žēlot un būt nožēlojama. Sarežģīti, bet tieši esot tāda es sev sarežģu dzīvi. Man nevajadzētu tik daudz domāt un pārdzīvot. Empātijas līmenis jāsamazina līdz saprātīgam līmenim. Es jūtu līdzi citiem, bet visvairāk es jūtu līdzi pati sev. Absurds. Formatējiet mani.

Man jākļūst patstāvīgai, lai būtu iespējams nebūt vienai. Jo lai arī ko es darītu ārēji, iekšēji es esmu tikpat nevarīga, kā vakar dzimusi.

Sejā

Laikam jau tā notiek, kad sanāk pažēloties par sūro likteni, tad tas sagādā vienu pārsteigumu pēc otra, kas vairāk tiek tā kā iesmērēti sejā, lai es neiedomātos žēloties vairāk. Divi indiešu izcelsmes puiši pirka cūkgaļu. Viens izteica komplimentu par manu skaisto smaidu. Pēc tam sekoja jautājums, vai man esot puisis. Es pat nezināju, ko atbildēt. Bet nu man izteica piedāvājumu kaut kad doties padzert kafiju. Jā.. Tad tālāk jau bija kāds krievs, kas protams manāmi iereibis, prasīja kaut kādu gaļu, bet nu tad sāka apgalvot, ka manī paspēja iemīlēties, blā, blā, blā. Jā, jutos gana komplimentus saņēmusi, bet nu bija par traku, kad šis man brutāli iedeva buču uz vaiga. Tad es jutos pazemota. Nu jā, ir savi paņēmieni liktenim. Un man pat liekas, ka vēl viena vīrieša komplimentu es aizmirsu.

Īsāk sakot, es šodien dabūju saprast, ka esmu smuka. Nu vismaz kaut kādai daļai vīriešu. Tikai protams es atkal iedomājos, kāpēc gan ne tam, ko es patiesi gribu.

Šķīstošs

Ir dienas, kad es brūku. Šī bija viena no tām dienām. Krietni pēc pusnakts (8.nov. sākums) es gāju nu gulēt.. Bet es sāku domāt par Zvēru. Viņš neatbrauca atpakaļ. Saņēmu dūšu un aizrakstīju, ka nespēju gulēt, jo par viņu tik daudz domāju. Lūdzu, vai varēsim atklāti parunāt, kad viņš atgriezīsies. Saņēmu atbildi tikai uz lūguma daļu. Protams. Kā arī mudinājumu tomēr mēģināt aizmigt. Zvērs neatbrauca arī šodien. Esot apslimis. No vienas puses priecājos par iespēju pabūt viena, no otras saprotu, ka liela jēga nav, jo tāpat dzīvoklī esmu vien nakšņošanai, kamēr kārtējā darba triloģija no rīta līdz vēlam vakaram. Un es šaustu sevi par to, ka Zvēru nemīlēju pietiekami, ka neticēju, cik ļoti patiesībā viņš mīlēja mani. To visu redzu tikai tagad, skatoties bildes, lasot senas īsziņas.. Es varētu nošaut sevi par savu stulbāko īpašību - regulāro jušanos neiederīgai un nevajadzīgai. Un viņam ar to visu bija jātiek galā.

Atgriežoties pie manas lieliskās dienas, arī darbā nebija nemaz tik labi. Bija slikti. Lielu devu adrenalīna deva skaļš blīkšķis, kas radās nokrītot un saplīstot tūkstoš gabaliņos svaigās gaļas vitrīnas stiklam. Vainīgs nebija neviens, tā bija sagadīšanās, ka, strādniekam labojot vitrīnas dzesēšanas sistēmu, stikls vienkārši gāzās. Par laimi gaļās nekas neiekrita, bet ik pa laikam kaut kur atradās arvien jaunas un smalkākas lauskas. Šovakar veikalā ciemos ieradās inventūra. Resp., cilvēku grupa, kas līdz rīta gaismai skaitīs visas veikalā esošās preces. Jā. Tad nu tā visa dēļ visi tādi stresaini, saņēmu vienu no-/aiz-rādījumu pēc otra. Un kad nu beidzot laidos mājās, nevarēju atrast apsargu. Vien 23.20 es tiku ārā un skrēju pa slapjo lietu, lai tikai nenokavētu pēdējo mikriņu. Iekšēji jau sāpēs rīstījos no domām, ka varētu nākties čāpot ar kājām visu to gabalu. Paspēju. Man iekāpjot mikriņā, šoferis sāka nievājoši smīkņāt. Kāpēc? Jo es biju vienīgais pasažieris visā mikriņā (līdz nākamajai pieturai). Mājās parrados īsi pirms pusnakts. Izmirkusi, ar slapjām kājām un burkšķošu punci. Ar emocijām, kas spieda elpošanu un veidoja kamolu kaklā, ar atmiņām, ar sāpēm un ar sadragātām cerībām. Šī bija diena, kad es vēlējos, kaut mana dzīve tomēr būtu tik ļoti savādāka. Kaut man būtu labākais no tā, kas zudis, un bišķiņa no tā, par ko es sapņoju. Un es arī vēlētos, kaut būtu pāris reizes dzīvē, kad vienkārši var aizbēgt un atpūsties. Bet vienmēr ir kaut kas, ko sauc par pienākumu vai atbildību.

P.s. Viens vīrietis man šodien izteica komplimentu. Precīzi neatceros. Smuka vai skaista. Dīvaini, jo man liekas, ka speciālais tērps, kāds man jānēsā strādājot pie gaļām, mani nemaz tik ļoti neizdaiļo.

P.s.2 Man patīk skaisti cilvēki.

P.s.3 Es sevi nožēlojami žēloju.

Biedējoši

Ak vai.. Es tikko sapratu, ka man apnīk gaidīt uz Zvēru.

Bezdibenis

Es mēģinu uz kaut ko noskaņoties. Uz rakstīšanu, uz domāšanu, uz nākotni, uz C akordu.. Es cenšos kaut ko iemācīties no attiecībām, kas man bija. Pagaidām iet ļoti grūti. 

Noskatījos filmu "500 Days Of Summer". No filmas ieguvu pirmkārt jau tīri normālu indie mūzikas grupu "Mumm-Ra". Esmu jau iekļāvusi savā I-Tunes listē, un galvā lielākoties skan "She's Got You High". Ortkārt es nu labāk saprotu, ka vienmēr pienāk jaukāki laiki.

Lai arī cik tas nebūtu baisi, es šodien salīdzinoši daudz domāju par nāvi. Es kādu dienu nomiršu. Pa īstam. Es beigšu eksistēt, beigšu dzīvot, elpot un tās būs manas beigu beigas. Ar katru dienu es tuvojos tai savai pēdējai dienai, bet es nezinu, kad tā īsti pienāks. Prātojot par to, vai es gribu zināt savu nāves dienu, es izlēmu, ka tomēr labāk nē, bet tomēr gribētu zināt, ka viena vai otra diena, rīcība, notikums mani nenogalinās. Paskaidrojot sīkāk, es gribētu zināt, ka, piemēram, droši varu lidot ar kādu lidmašīnas reisu, jo nonākšu gala mērķī dzīva. Un es domāju, ka tajā brīdī, kad dvēsele pametīs ķermeni, es visu sapratīšu. Sapratīšu savu sūtību un to, vai esmu attaisnojusi savu eksistenci, zināšu savas iepriekšējās dzīves un redzēšu sakarības. Bet jau nākamajā brīdī es atkal piedzimšu un sākšu dzīvot savu jauno dzīvi, kuras laikā man atkal viss ir jāiemācās un jāsaprot no jauna. Tas, uz ko es ceru, ka nemainīgi palikšu labs cilvēks arvien un arvien katrā savā nākamajā dzīvē. Un tieši domājot par nāvi es sapratu, ka ir tik ellīgi labi dzīvot. Ir jāiemācās uztvert nāvi kā tikai pārejas fāzi no vienas dzīves otrā, kā kaut ko, kas atbrīvo un ļauj beidzot būt mierā. Es aizdomājos arī par to, ka varbūt iepriekšējā dzīvē esmu izdarījusi kaut ko sliktu, ka reiz pirmie 20 dzīves gadi tomēr tik grūti un tik daudz mocību. Ceļš caur ciešanām uz piedošanu?

Pienāks tā diena, kad vairs nebūs neviena jautājuma, bet tikai un vienīgi atbildes uz pilnīgi visu.

Ieguvu vielu pārdomām:

• Neviens cilvēks nevar būt svešāks kā tas, kuru Tu kādreiz esi mīlējis. /Remarks/
• What do you do when the only person who can make you stop crying is the person who made you cry?
• Teikt vai neteikt, ka tevi.. Un jā.. Varbūt pat ļoti . /I.Ziedonis/

Un pēkšņi man sagribējās lasīt dzeju un pašai dzejot. Un man gribas, lai manā dzīvē ir cigaretes un to dūmi. Es negribu smēķēt, bet man tik ellīgi gribētos. Ej nu saproti..

Vēl es sapratu, ka man nākotnē jābūt spējīgai parūpēties par tuvajiem. Man jākļūst par kaut ko, jānodrošina sevi un jādara viss, lai es varētu būt atbildīga par kādu, kad pienāks laiks. Tētis, omīte, vienalga. Viss ir mainīgs un mainīsies pavisam noteikti.

Nezinu

Es esmu apjukusi visā, kas es esmu un kas es neesmu. Arvien, arvien vēlos, kaut neatrastos situācijā, kurā tomēr esmu. Es gribu, lai šai neziņai pienāk beigas.

Kad Zvērs pazuda no Skype, es uzrakstīju "es tevi mīlu", bet tūlīt pat izņēmu to ziņu. Un viņš pat neprātos, kas gan tur ir bijis..

Rough

Zvēram Skype burbulī pie profila bildītes rakstīts: "Trust me, I've got a plan. When the lights go out, you'll understand.." Tas ir teikums no Three Days Grace dziesmas "Pain". Es ceru, ka tas neko nenozīmē. Bet, ja nozīmē, tad ne man..

Man ne sūda neizdodas ielikt video ar "Embed" kodu..

Inde

Jauns ieraksts. Beidzot.

Darbā gadījās kaut kas jauks. Vakaros es tagad strādāju aiz letes un pārdodu svaigo gaļu. Vienā tādā darbīgā vakarā pienāca pie letes viens kungs spēka gados (ir tā stadija, kad ne īsti vecs, bet jauns arī galīgi nav) un skeptiksi skatījās uz skaistajām gaļiņām. Nezinu, kas viņam tajās nepatika, jo ne visa produkcija izskatījās slikti, bet visu laiku tas bažīgais skatiens. Un tad seko teikums: "No jūsu rokām es pat indi varētu ēst, bet.." Teikums aptrūkās tajā vietā, kur būtu jāseko: "..bet tās vistas es nepirkšu", kas protams bija ļoti aizvanojoši šīm izplūkātajām un tukšajām dāmām, bet man tas bija viens no ellīgākajiem komplimentiem. Es biju mēma. Vēl vienu porciju lūdzu!

Zvērs mani ir nomocījis. Laikam tas būtu īstais apzīmējums tam, kā es jūtos pēdējās dienās. Viņš izturas jauki. Pat pārāk jauki. Zvērs pat ir sācis iet gulēt bez krekla. Ķēms tāds. Nepietiek ar to, ka mēs dzīvojam vienā istabā un guļam vienā gultā, viņš vēl sāk iet gulēt teju pliks. Segas protams katram savas, bet tas nemazina manu "ak, cik viņš ir iekārojams" sajūtu. Un vakar mēs braucām uz centru, sanāca braukt garām kojām, kur mitinājāmies līdz pavasarim tīri laimīgi, un viņš pajautā: "Vai atceries, kā mēs kojās dzīvojām?" WTF??? Nu bet protams, ka es atceros, kā mēs pirkām visādus jaukumus, dzērām daudz alus un mīlējāmies čīkstulīgajā gultā un kā viņš mani turēja, kad biju saraudājusies par skolu.. Ko citu man pie velna vajadzēja atcerēties? Es ik pa laikam uz Zvēru vienkārši dusmojos, ka viņš man neļauj sadziedēt sirdi. Viņš tikai liek man vēl vairāk viņā iemīlēties. Nu uz ko viņš cer, kā viņš iedomājas nākotni?? Zvērs nemaz nedomā, kā viss būtu bez manis. Bez manis vienā dzīvoklī, vienā telpā, vienā gultā. No vienas puses es negribu prom, negribu, lai pazūd viņš, jo tomēr ceru uz atkal-apvienošanos. No otras puses es nevaru normāli dzīvot un sākt jaunu dzīvi, ja Zvērs ir manā acu priekšā teju katru dienu. Un lai cik tas nebūtu bēdīgi, ar katru dienu ir arvien grūtāk cerēt, ka viņš atgriezīsies. Rūgti.

"Viss, ko es gribēju, bija pamēģināt

Vēl vienu lāsīti indes.

Tai brīdī mēs nomirām."

by Fon Liepāja

Slēptuve

Foto: Mārtiņš Trūps

Es Zvēru redzu sapņos. Un man patīk sapņi ar viņu. Viens bija tāds diezgan pikants. Kā nekā seksa aina (atklāti sakot man arī fiziskās puses ļoti pietrūkst un fukāties gribas). Šonakt arī bija sapnis ar viņu, bet diemžēl neatceros visu. Vienīgais, kas palicis manā atmiņā, ir Zvēra vārdi: "Un tad mēs satīsimies cieši, cieši (..)". Laikam arī sapnī grasījāmies filmu skatīties. Jā, starp citu mēs jau divus vakarus pavadījām skatoties komēdijas. "Knocked Up" bija salīdzinoši laba. Atliek cerāt, ka kaut mazītiņa daļa sapnīšu piepildīsies.

P.s. Beidzot atradu ideālo mana Latvijas rudens bildi.