Rentgens

Te nu es esmu. Mīnus četrpadsmit grādi man šodien caur šalli un cepuri mēģina iekost, bet es sevi sildu klausoties dziesmas par bēgšanu, drosmi, agresiju un piedošanu. Gulēju uz kušetes un ļāvu kobrai mani no iekšpuses pētīt, jutu tā, it kā tiktu mana galva un smadzenes pārbaudītas arīdzan. Sajūtu sevi slimu. Tik ļoti slimu, ka vēlme sevi ļaut diagnosticēt un piebērt ar dropēm iesakņojās acīs. Ar mani runā manas dzeloņdrātis un kauli. Mani vajag. Man tevi vajag. Man kafija un rīta avīze, ko lasu aiz muguras baristam. Siltums dzimis zem Daugavas ledus. Ir taču tie mazie sapņi. Mīlēties uz dīvāna joprojām, arvien, par laimi.

Kailais Molberts

Panīkusi novele, romāns, drāma, miniatūra, eposs un arī pati himna. Par sevi, par mums, par katru no mums kopā un atsevišķi. Varbūt es sēdēšu virtuvē un malkošu cukur-piparmētru tēju, domāšu par tavām matu cirtām un ik sekundi elpošu atmiņas par to, kā tava ēna man pieskārās. Varbūt es uzvilkšu garos zābakus, kam šņores vairāk kā divus metrus garas, aplikšu asinssarkano lakatu un bridīšu ielūzt ledū. Nekas no šī ūdens neremdē slāpes. Nekas no šī miega nerada sapņus. Ir pārlieku pelēkas vilnas segas siltums man apkārt nostāvējies, un vēlme bēgt ir dzimusi. Vērtības apgriezušās galvām gaisā, laiks sāk izdot naudas atlikumu. Bet tā arī es nepasaku, ka man sirdī ir krampis, pret kuru magnija devas nepalīdz. Manas asaras liek raudāt sīpoliem.

Trīsslāņu Kūka

Vienu dienu man likās, ka mana "pieķeršanās" ir fufelis. Viegli tikt pāri, īlaicīga parādība, prāta mežģis. Bet bija brīdis. Saskarsme, kas pat nebija "dzīva". Atkal esmu gatava skriet ar pieri sienā.

Ne-Tēja

Pamazām pazūd zilumi un dūrienu pēdas no manām locītavām. Un es ārstējos. Vienkārši nīkuļošana mājās mani smacē un pazudina, tāpēc raujos darīt veselo cilvēku lietas. Bet tā īsti nedaru. Bail.

Pienenes

Kā būtu, ja es pamostos skaistā laikā ap kādiem deviņiem no rīta? Kā būtu, ja es rīt visu dienu dzertu tikai tēju un atbrīvotu savu organismu no piesārņojuma? Kā būtu, ja es izietu pastaigāties un nopirktu tikai sevis atzītās veselīgās lietas? Kā būtu, ja, pārnakusi no pastaigas, es ieietu jaukā dušā, veiktu kosmētiskās procedūras un savestu sevi daudz maz sievišķīgā kārtībā? Kā būtu, ja es atzītu, ka slimošana un tās blakusparādība mazkustība ir atstājusi man dažus liekus kilogramus, ko tik cītīgi metu nost 2011. gada nogalē? Kā būtu, ja es veltītu savu laiku, domas, sirdi, papīru un tinti, lai uzrakstītu pāris rindkopas viņam? Kā būtu, ja es vēl kādam pateiktu, kas man kaiš? Kā būtu, ja es noskatītos "Le Bruit Des Glaçons" (2010) un omulīgi turpinātu dzert tēju pēc tējas? Kā būtu, ja es atkal palasītu Monteņa "Esejas"? Kā būtu, ja es beigtu slīkt depresīvā jūrā, atzītu savas problēmas un mēģinātu kaut ko mainīt? Kā būtu, ja es pārstātu būt vaimanu pilna muļķe un sāktu slēgt vaļā laimi ar vecajām un jaunajām atslēdziņām? Kā būtu, ja es atkal būtu bez piecām rakstnieks? Kā būtu, ja es rīt justu un domātu visu iepriekš minēto, nevis autopilotā aizietu ierastajā sūdu vagā? Kā būtu, ja es rīt tomēr spētu sevi disciplinēt un mazliet norūdīt raksturu? Kā būtu, ja es sevi izglābtu?

Ejot gulēt, es ar sevi lepotos un parīt būtu labāka.

Dzīvē ir iespējas, kas atnāk pašas, bet uz tām gaidīt laikam ir pilnīga idiota muļķība. Mana draudzene teica, ka mana slimība centās man kaut ko iemācīt, kaut ko pateikt. Man nav ne jausmas. Tā laikam runāja latīniski.

Viena griba pret otru. Interešu konflikts, lai gan uzvarot tā spēcīgākā griba. Un tā ir tikai un vienīgi mana vaina?

Aritmija

Pavisam noteikti ir lietas, ko es neuztveru nopietni. Piemēram, manā slimnīcas izrakstā rakstīts, ka jāturpina ārstēšanās ambulatori (mājās), vēl nedēļu jāturpina dzert antibiotikas, bet pēc 10 dienām jāveic jaunas asins analīzes un plaušu rentgens. Daktere piekodināja, ka sevi jāuzmana un ka vēl teju mēnesi nebūšu gana vesela un stipra. Bet es.. Nepacietībā dīdos, jo gribu atsākt skriet. Izdomāju, ka man ir jāpiesakās maratonam. Varētu 10 km noskriet. Izaicinājums būs, kaut arī ne pārāk liels. Lai vai kā, manos plānos noteikti neietilpst sekot visiem ārstu norādījumiem. Eju uz veikalu, eju pretī uz staciju, eju dušā, kad vēlos, un nevelku papildus džemperi, jo uzskatu, ka tieši tad būtu pārāk krasa jūtība pret temperatūrām iekštelpās un ārā. Cepure gan man derētu. Zāles es dzeru, bet tomēr tikai to minimumu. Es jūtos teju pilnīgi vesela. Šodien pat bija gana spēka normāli pa kāpnēm uzkāpt (pneimonija tomēr novārdzinājusi arī fiziskos spēkus). Jā, es neredzu savas plaušas, tāpēc reāli nemaz nezinu, vai veseļošanās process skaisti turpinās. Iespējams, ka es par savu veselību nerūpējos pietiekami. Vispār, es pavisam noteikti nerūpējos pietiekami. Liekas tā, ka, kamēr nekas nesāp un nebrūk, var taču mierīgi dzīvot.

Vai es esmu vertikāla peļķe? Dažubrīd tieši tikai tā es jūtos. Un citreiz pat ne vertikāla, bet galīgi gar zemi. Joprojām prātoju dienu no dienas, kā gan lai sevi salauž. Kaut kas viens un konkrēts. Nē, pavisam noteikti nav stāsts par mani. Lupatu kamols ar zīda un dzeloņdrāšu diegiem. Ja par dzeloņdrātīm.. Laikam būs iestājies tas periods, kad gribas sacelt adatas un turēt visus pa gabalu no sevis. Meklēšanā izsludināts mugurkauls, virve, cigaretes un kafija. Man ir ideja arī pašai par sevi, jo es tā īsti nezinu, kas es esmu patiesībā.

Iespēja no manām rokām cita klēpī. Lepnums un skumjas.

P.s. The problem with the world is that the intelligent people are full of doubts, while the stupid ones are full of confidence.

/Charles Bukowski/

Semikols

Gads iesācies ne pārāk spoži, jo jau no 2. janvāra esmu slima, bet no 4. janvāra guļu slimnīcā ar pneimoniju. Esmu izgājusi cauri augstām temperatūrām (pat 40.6°C), briesmīgai pašsajūtai, drebuļiem, bezmiegam, murgiem, nespējai ievilkt dziļu elpu, klepum un citiem slimības norises procesiem. Slimnīcā par laimi saņemu pienācīgu ārstēšanu (antibiotikas + sistēma + dropes, u.c. procedūras). Nu jau jūtos kā cilvēks, un smadzeņu bojājumi man gājuši secen (Ja ķermeņa temperatūra sasniedz 41.6°C, smadzenes sāk mirt). Slimnīcā esmu pat tīri labi iejutusies, un palātas biedrenes pavisam noteikti interesanta kompānija, kas lika pārdomāt vecumdienu perspektīvas. Par to citreiz.

Tagad gan rodas jautājums, ko gan es īsti šovakar gribēju pateikt, ko uzrakstīt un paust. Skatījos ārā pa logu. Paveras fantastisks skats, no Stradiņu 14. nodaļas (kas atrodas 6. stāvā) balkona. Var Gaismas Pili, Pēterbaznīcas torni un citus objektus redzēt. Tad nu vēroju skaistieni un jūtu, kā dzīve paiet. Tik daudz vēl darāmā, pēc tik daudz kā sirds vēl ilgojas. Un es sajūtu un saprotu, ka man ir vajadzīga viena vienīga azote, lai remdētu skumjas un slāpes, kas apciemo tukšajās dvēseles dienās vai stundās. Es esmu bijusi īsteni laimīga. Dzīvot dziņa ir. Bet arvien mazāk es sevi uzskatu par riktīgu, jo nemaz tā īsti nespēju saskatīt savu vietu. What (or who) am I to become? Arvien un arvien man niez šis jautājums.

Kāzas

Skaistulis mans
Tu sistēma vēnās
Un inhalācija plaušās
Pirms naktsmiera