Šodien visu dienu bija nopietnas domas. Manā galvā kopā kā negaisa gubu-mākoņi sastūmās visādas epizodes, atmiņas, atziņas utt. Un tas kopsaucējs / iemesls izsakāms jautājumā: "Kādā ģimenē es, pie velna, esmu iedzimusi?"
Ģimene:
- Laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā (pēc Civillikuma);
- Vīrieša un sievietes mīlestībā savstarpējām rūpēm dibināta, bērnu un vecāku savienībā pastāvoša sabiedrības pamatvienība;
- Viena no sabiedrības locekļu sabiedrības formām, kura vienā veselumā apvieno realitātē nošķirtas cilvēces „elementārdaļiņas” – sievieti, vīrieti un bērnus;
- All the members of a household under one roof;
- A group of persons sharing common ancestry;
- Lineage, especially distinguished lineage;
un vēl visādas definīcijas.
Man likās, ka ģimene ir kaut kas vairāk. Piederības sajūta, saistības, rūpes, atbildība utt. Jo tālāk nākotnē stiepjas mana dzīve, jo mazāk es jūtos kā daļa no tā, kas skaitās mana ģimene. Aptverot vairāk vai mazāk visus, kas bijuši apkārt, man augot, secinu, ka neesmu līdzīga nevienam pašam ļaužam. Neviens nedala ar mani manas domas, manus uzskatus, pasaules izjūtu. Un, kas vistrakāk, valda pārāk liela savtība un egiosms. Kad kādam tiek sniegta palīdzība, vienmēr ir savtīga interese gūt no tā labumu sev. Vai varbūt tie vienkārši ir centieni realizēt sevi caur citiem, bet tik un tā nav "veselīgu attiecību" pamats. Piedodiet, man ir citi plāni.
Ir diezgan traki apzināties, ka laikam tik tiešām nav pat viena cilvēka, ar ko būt ģimenei. Ne jau tādai ģimenei, ko nosauc definīcija, bet gan tādai, ko jūt sirds un asinssaites.
Un visi ir gatavi nodzīvot manu dzīvi manā vietā. Vadoties pēc ieteikumiem no malas, esmu attapusies situācijā, ka pati nezinu, ko visu laiku esmu gribējusi, un nu sanāk jau otro gadu savā ziņā aizlaist vējā, jo sevis saprašana tomēr prasa daudz.
Bez ģimenes nekādīgi. Bet kaut nebūtu tā milzīgā kritiskā acs, kas tā vēro un gaida to mirkli, kad mutei padot ziņu mani analizēt, mācīt un tirdīt. Cik atceros, kaut ko no tā var nosaukt par emocionālo šantāžu. Nav brīnums, ka gribas bēgt, izvairīties un ignorēt. Un nav īsti veida, kā pieklājīgi pateikt: "Es jums neesmu neko parādā". Jā, ir jauki, ja bērniem lieli panākumi, kas ļauj arī vecākiem un varbūt pat citiem radiem palīdzēt (it īpaši finansiālajā ziņā). Bet vai nav tā kā par agru kaut kādus ūber sasniegumus jau tik agri prasīt no manis? Divdesmit gadi ir tikai pats sākums ceļā uz turību. Un tikai tāpēc, ka izvēlos mainīt savu ceļu, mani vajag norakstīt? Bet līdzko kāda argumentēšana, sava viedokļa aizstāvēšana, tā aizsardzība tiek uzskatīta par rupjību, necieņu un lētu taisnošanos.
Uzgriezt muguru nekad nevajag, bet kaut kā vajadzētu iemācīties ieturēt pieklājīgu distanci, elementāru "nebāz savu degunu, kur nevajag" un lielu devu cieņas pret cilvēka privāto dzīvi, prātu un vēlmēm. Tad kādreiz varēs patiesi teikt, ka ir mīlestība pret ģimeni no sirds, nevis no radniecības un pienākuma saitēm.
