Renstelē

Sāk pārņemt panika, vēlme atgrūst un bēgt prom. Par daudz.. Nezinu, kuru centos apmuļķot, turpinot dzīvot ar saviem traucējumiem, it kā tas būtu normāli. Bet pienāca brīdis, kad sapratu, ka viņš zina. Gribu galvu dauzīt pret sienu, kliegt un aiz kauniem nomirt. Nevaru vairs paskatīties acīs. Nejūtos cienīga un cenšos sevi pasargāt, būvējot sev apkārt mūrus. Es nezinu, ko darīt.

Kompozīcija

Ir jābrīnās. Ir sasodīti jābrīnās vismaz reizi dienā, kā gan es un Widow atradām viens otru. Satikšanās rezultāts vienkārši ir pārsteidzošs un neticams. Ikdiena un dzīve par kaut ko ir kļuvusi. Sajūta tāda, ka dvēseles savijušās un līdz pēdējam mirklim viena otrā dzīvos. Ko gan es cenšos apmuļķot, mēģinot šeit rakstiski kaut ko paskaidrot, ja pirms tam esmu n-tās reizes mēģinājusi to vārdiem pateikt?

Jocīgam kontrastam uzdūros, skatot vecos bloga ierakstus. Sāp sirds par nelaimi tad un laimi šeit un tagad. Bet tas viss pieder pie lietas, vai ne?

*

Klātienē tavā
Un vientuļā ēnā
Es apjūku sevī
Jo jūtas no ledus

Domāju no sirds
Būt stipra un pati
Bet tu mani kausē
Un veido pa savam

Ar tevi es brīva