Random

25. novembrī es publicēju dažas savas vēlēšanās ierakstā "Wišlists". Es uzskatu par svarīgu sev atzīmēt, ka kaut kas no tā ir arī piepildījies.

1. Iemīlēties;

7. Nokrāsot matus;

12. Toms (...).

CHECK, CKECK, CHECK!!! Jaukiņi, vai ne?

Šodien domāju par to, ka gribu Jaunā gada pasākumā būt balta, bet man nav nekā balta. Es varētu plika sniegā novārtīties ik pēc pusstundas, bet tādējādi es sev neglābjami sabojātu veselību un zaudētu iespēju laist pasaulē bērnus.

Runājot par Jauno gadu.. Draugiem.lv saka, ka Jaunais gads pēc 51 h, 44 min, xx sek. Būtu jāveic kaut kāds gada rezumē, jāapjauš padarītais, jānosolās sev, jāizdomā jaunas apņemšanās. Pirmo gadu es neko tamlīdzīgu nejūtu. Es sāku domāt, ka varbūt tas tāpēc, ka nav bijis gana sātīgs šis gads. No otras puses.. Man bija pamatīgs cīniņš skolā, tad izlaidums. Un tad es dabūju darbu.. Njā, tas laikam visu mainīja. Un attiecību pārtraukumu es kaut kā negribu īpaši atzīmēt. Nu tad laikam varu atzīt, ka man bijis tukšs gads. Viena no jaukākajām atmiņām būtu tā reize, kad abi gulējām gultiņā un Zvērs pateica, ka mēs laikam varētu saprecināties. Bet tas bija pavasarī, pirms viss tika sapists. Es negribu meklēt šaubas un trūkumus pašreizējās attiecībās, bet es atzīstu, ka nevienmēr jūtos ērti un droši.

Šogad ir arī neticami maz bilžu uzņemts. Pareizāk sakot, pārāk maz reižu kaut kas ir forografēts. Manā 2010. gada fotogrāfiju mapē ir tikai 3 galerijas. Draugiem.lv esmu "uzcepusi" tikai 2 jaunus albumus. Bēdīgi, jo es notiekti justos labāk, ja īpašie mirkļi būtu iemūžināti bildītēs. Tad varbūt es vismaz visus atcerētos.

Ha! Ar smiekliem atceros to reizi, kad mušas manā sejā izraisīja riteņa avāriju. Priekšējais ritenis ir atdodams metāllūžņos. Un es arvien smejos īsu brīdi pēc izbīļa, kad esmu nokritusi, paslīdējusi vai apgāzusies. Kaut kāda neapzināta reakcija pret bailēm. Joprojām teju ģībstu, kad iegriežu sev pirkstos. Jācenšas nākamgad izvairīties no asmeņiem.

Vislabākā draugu pasēdēšana noteikti bija četratā pie Matīsa. Es laikam jau reizi to pieminēju. Jaunība un visa pasaule pie kājām. Oh - la - laaa!

Un es vēl ilgi lepošos ar sevi, jo pabeidzu skolu un parādīju visiem, ka es esmu ļoti spējīga. Tiem, kas šaubījās pat manām spējām, iegūtie eksāmenu līmeņi aizbāza muti un lika padomāt divreiz. DIVREIZ!

Un man joprojām ir brīv' mīlēt..

Ar nepacietību gaidu Jaunā gada pasākumu. Es drošu sirdi varēšu būt namamāte, jo esmu dabūjusi ilgi kāroto brīvdienu 1. janvārī. Cilvēku būs mazāk, nekā iepriekšējos divus gadus, bet kaut kā jau spēsim visu noturēt līmenī.

Un man šodien ļoti garšo kafija ^___^

Piena Upes

Es pamazām aizmirstu, kā tas ir - būt depresīvai, nelaimīgai. Protams man ir mazliet žēl, ka tas nav tīri tikai pašas spēkiem, jo visu mainīja tas mirklis, kad atkal atguvu savas debesis. Nekas nelīdzinās sajūtām, kad ir otra puse. Šodien izlasīju senai draudzenei profila informācijā tekstu: "Manis nav". Tajā brīdī es nesapratu, kāpēc cilvēks jau tik ilgi ir nelaimīgs. Jutos slikti, jo biju priecīga, ka pati neesmu šādām domām un sajūtām vairs ne tuvu.

Mums ne vienmēr viss ir saskanīgi. Bet kaut kas mūs satur kopā. Tā pamatīgi. It kā ar momentlīmi salīmēti pirksti, kurus, cenšoties atdalīt, sanāk sāpīgi plēst līdz pat āda plīst līdzi un asinis tek. Tiesa, vienam pirkstam vienmēr paliks pielipis lielāks gabals otra pirksta. Sanāca šaušalīgs salīdzinājums, bet mīlestībā visu laiku nevar būt pūkaini.

Vēl es šodien sapratu, ka visiem lielākoties labsajūta saistās ar kaut ko mīkstu. Mīkstas konfektes, mīksta gulta, mīkstas čības, mīksts paklājs, mīksts dvielis, mīkstas mantiņas, mīksti mati un āda, mīkstas lūpas (skūpstīties ir tik o-ho-hoo!), mīkstas drēbes, mīksts mākonis..

Un rakstot tik daudz reižu vārdu "mīksts" man paliek jocīgi, jo vārds šķiet zaudējis savu acīm redzamo jēgu, un es cenšos to saprast pēc tā, kā tas skan. Līdzīgi kā reizē, kad es aizmirsu, kas ir burkāns. Izdzirdējusi to vārdu, es ilgi pie sevis to atkārtoju un centos iedomāties, kādam objektam gan varētu piederēt tik kraukšķīgs vārds. Bet reizēm sanāk nejauši uziet vārdus, kurus atkārtojot atkal un atkal rodas sirreāla sajūta. Senos laikos nebija valodnieku, kāds ieraudzīja kaut ko jaunu, un visi to sāka kaut kā saukt. Dīvaini. Es labprāt gribētu to maģisko brīdi piedzīvot, kad rodas vārds. Pilnīgi jauns, nekur vēl nerakstīts un nerunāts. Mūsdienās daudzus vārdus darina jau no esošajiem. Manuprāt, tā nav vārda radīšanas māksla. Drīzāk mehānika. Paņem sakni, pieliec priedēkli, piedēkli un beigās galotni, sanāk žeburs, bet nevis jauns dzinums.

Atgriežoties pie realitātes.. Es jau pāris dienas esmu apslimusi. Gulēšana ar iesnām ir briesmīga. Man nakts vairs nav nekāds enerģijas atgūšanas process, bet kad smakšana, krākšana un pamatīgas neērtības. Un kā pilnīgi stulba pamanījos elpošanai caur degunu vajadzīgos pilienus atstāt darbā. Darba priekšauta halātā. Un halātu es aiznesu uz mazgāšanu (tagad visi iedomājas FFFFFFFFUUUUU.... sejiņu). Kamēr rakstu, liekas, ka deguns jūtas daudz labāk, bet es nesteidzu sev apgalvot, ka rīt jau būšu vesela. Apsargs man ieteica uztaisīt sinepju vannīti pēdiņām. Tagad pēdiņas jau vannītē pabijušas, ir ietītas divos zeķu pāros, bet vēl jūtu, kā šur tur tirpst un kož no sinepītēm. Notiesāju arī mazu daliņu sinepju tāpat un dīvainā kārtā sapratu, ka tik negaršīgas jau nav (ik pa laikam aktuāls ir gaumes konflikts - man mārrutki, bet Zvēram sinepes).

Man šodien sanāca daudz vārdu. Bet es arī izlasīju, ka sievietes vairāk runā, jo mūsu smadzenēs rajons, kas atbildīgs par komunikāciju, ir lielāks nekā vīriešiem. Un turpmāk es arī nedusmošos par reizēm, kad pamostos pirms modinātāja, jo izrādās zemapziņa mani pašu šādā veidā pasargā no stresa. Paldies.

Mjau

Man ļoti gribas veltīt savu laiku bloga ieraksta veikšanai, tikai es nezinu, ko tieši būtu vērts pieminēt. Nu tad varbūt sākšu ar īsu šīs dienas rezumē.

Pirmā ievērības cienīgā lieta: es sagaidu Ziemassvētkus kopā ar Zvēru, viņa mammu un māsu Madaru. Divus iepriekšējos gadus es Ziemassvētku nedēļā laidos prom uz Alūksni pie Cīmammas. Bet tā kā šogad esmu piesaistīta darbam, nekur aizbraukt nevarēju. Nu nekas. Pārsteidzoši, bet es saņēmu ļoti daudz dāvanu. Man ir jaunas un siltas čībiņas, jauna pidžamma (rozā psc), tumši zilas zeķubikses un Madaras adīti dūrainīši. Un protams jau Zvēra pieminētais foto rāmītis. Šī davanu padarīšana protams man liek justies slikti, jo man ir tik liela vēlme uzdāvināt to, uzdāvināt šito, pašai taisīt un vēl un vēl. Bet nožēlojamā kārtā nepaspēju līdz Ziemassvētkiem. Un tomēr esmu apņēmības pilna tomēr realizēt savus labos nodomus, kaut arī tikai janvārī sanāks apdāvināt. Lai nejustos pagalam slikti, es nomazgāju visus traukus, kas palika pēc svinīgajām vakariņām. Sirdsapziņa man īpaši jūtīga padevusies.

Zvērs tikko pateica, ka grib pidžammu. Varbūt varētu tādu viņam uzdāvināt?

Tikai divas dienas nestrādājot, bet rokas jūtas jau daudz labāk. Visa tā obligātā roku mazgāšana briesmīgi sausina ādu. 

Vispār es beidzot varētu uzskaitīt lietas, ko es gribētu savā sapņu darbā. Laba ideja!

Mans sapņu darbs:

1. Es varu vilkt pati savas drēbes (ievērojot darba stilu, ja tāds būtu);

2. Galvenais darba rezultāta vērtētājs ir klients;

3. Varu krāsot nadziņus (dažkārt arī melnus);

4. Varu būt jauka, cik uziet;

5. Svarīga komunikācija ar klientu;

6. Darba rezultāts ir cieši atkarīgs no ieguldītā darba;

7. Stabils darba grafiks;

8. Slimošana nav "noziegums" pret darba devēju;

9. Adekvāts darba atalgojums (kā tad bez tā);

10. Drīkstu lietot arī savu piedienīgo kosmētiku - skropstu tušu;

11. Apvienojams ar privāto dzīvi;

12. Cilvēki, ar kuriem ikdienā stradāju ir godīgi un neliekuļo..

Pagaidām saprotu, ka tas ir saraksts ar lietām, kuru trūkums man nepatīk esošajā darbā. Lai gan vai kaut kas tāds būtu iespējams strādājot par "universālo konveijeru cilvēku"?

Priekšvakars

Ceturtā darba diena tiešām bija murgs. Es biju neizgulējusies, man ik pa laikam sāpēja galva, bet tomēr periodiski uznāca un pārgāja hiperaktivitāte. Laiks vilkās nežēlīgi, bet es jau sen esmu sapratusi, ka katrai dienai tomēr pienāk beigas. Diemžēl arī aizmigšana nenāca viegli, jo nespēju atslēgties no darba radītās spriedzes. Šodien nu jau ir labi. Brīvdienas. Turpmāk centīšos sevi saudzēt un tik saspringtu grafiku sev neizvēlēties. Vilšanās bija arī tajā, ka solītās Ziemassvētku paciņas neizdalīja. Konkrēts datums jau nekur nebija minēts, bet īsi pirms Ziemassvētkiem būtu bijis īstais laiks. I galdā ko likt būtu, i ar ko panašķēties. Bet šobrīd man tik tiešām par darbu vairs negribās ne druskas stāstīt. Viss.

Saņēmu nelielu, bet ārkārtīgi jauku pārstegumu no Zvēra. Viņš man priekšlaicīgi pasniedza Z-svētku dāvanu, kas šogad ir paštaisīts foto rāmītis. Priekšā vēl ir kopīga izdekorēšana ar visādiem grabuļiem un spīguļiem, kā arī kopīgās bildes fotografēšana un printēšana. (Varbūt te var palīdzēt MissMargaret?) Dāvana mani iepriecināja, bet lika sajusties slikti, jo es neko neesmu sarūpējusi. Pēdējās dienas es biju pilnīgi ieslīgusi darbā, bet nu nav laika un naudiņas. Turklāt visa tā šķiršanās lieta man galīgi nočakarēja domāšanu. Pirms tam man bija galvā sarakstiņš ar lietām, ko labprāt viņam uzdāvinātu. Tagad viss zudis. Atceros tikai hanteles, bet tas neliekas ne riktīgi vairs, ne arī realizējami.

Atlikušo vakara daļu veltīšu dāvanu kastīšu taisīšanai. Beidzot tas ir jāizdara un ir arī piemērota darba vieta un materiāli. 

Pēkšņi palika silti ap sirdi.. Man ir ar ko sagaidīt Ziemassvētkus.. Rīt brauksim pēc egles, būs lielā pušķošana un dažnedažādu (kā šis vārds pareizi jāraksta?) ēdienu gatavošana. Ģimeniski.

Baltkvēle

Jau trīs garas dienas pagājušas darbā. Es nespēju atslēgties no darba, kad jau atkal jau nākamajā dienā atkal jāstrādā. Un rīt mani gaida vēl viena nogurdinoša diena, tikai vēl garāka. Nu labi vismaz, ka pēdējā. Pēc tam man būs jaukas trīs brīvdienas. Tikai es visu esmu sačakarējusi ar Ziemassvētku dāvanām. Nekā nav. Un Zvēram vārda dienā es neko nedabūju. Es pat nezinu, kā lai izvelk līdz janvārim ar 15 latiem, ja vēl krietni par elektrību jāsamaksā. Un man šobrīd nav labs garastāvoklis, jo man nepatīk būt "apkopējai". Es vadu savas dienas darbā un man liekas godīgi, ka kāds mājās parūpētos par tīrību, bet tā jau nenotiek. Trauki trīs dienas nemazgāti, un es neizturu, pēc garas darba dienas vēl ķeros pie mazgāšanas. Tas, ka man patīk tīrība un kārtība, nenozīmē, ka var vienkārši visu atstāt, jo Ini jau tāpat visu nomazgās. Starpība vien tāda, ka mājas darbiņu uzsākšanai man nevajag tik milzīgu piepūli kā dažiem citiem, bļ*.

Spilgti

Un galu galā jokaini.. Nopirkām Maximā 8 litrus Pepsi kolas! 2 litri jau ir piebeigti un otrā pudele iesākta. Ak šausmas, kādi mēs pļumpētāji. Un šodien es biju diezgan jocīga un kaitinoša. Vismaz Zvēram ar mani bija problēmas. Tādas dienas citreiz uznāk, bet viņš nedusmo. Es sakārtoju istabu un līdz ar to pati jūtos nedaudz sakārtotāka. 

Es spriedu par to, cik gan jokaini būtu uzņemt bildi, kurā es leju Pepsi kolu nesen iegūtajā Coca kolas glāzē. Tā būtu tāda, kurai apakšā varētu likt komentāru par visuma eksploziju vai kaut ko tādu. Es diemžēl ne vienmēr esmu laba asprātīgu tekstu izdomātāja.

Vēl es pamazām rīkojos radikāli. Atteicos no visām Fermām, Hoteļiem un Metropolēm. Palika tikai Fišgeims, jo man zivtiņas patīk.

Un es ieliku bildi te ar skaistu meiteni ziemā. Mmm..

Liesmiņas

Decembris tāds nedaudz knapāks sanācis ar ierakstiem.. Bet nu vēl jau varu paspēt kādu duci sarakstīt! 

Noteikti gribas pieminēt vakardienu. Tā sanāca diezgan sātīga un pilna. Man bija brīvdiena un pirmais jaukais notikums bija avansa saņemšana. Tas atnāca lielāks, nekā parasti, tāpēc esmu nedaudz noraizējusies par to, ka varbūt pirmssvētku periodā avanss ir lielākā algas daļa, tātad janvārī man atnāktu mazītiņa aldziņa. Būs jāpajautā kādai kolēģei.

Tālāk bija gājiens uz iepirkšanās centru. Pēc brokastīm, pēc jaukumiem, pēc uzziņām. Es beidzot saņēmos un devos nodibināt kontaktu ar Spices Rimi vadību. Saruna bija ar pārdošanas vadītāju, un viņa bija jauka. Apstāstīju situāciju ar pārvākšanos un vēlmi strādāt viņu veikalā. Mani uzklausīja, lika pierakstīt nelielu informāciju. Protams tagad brīvu vakanču nav, un cerības var būt sākot ar janvāri. Galvenais bija nodibināt kontaktu un sevi, tā teikt, piedāvāt.
Tad ar mierīgu sirdi bija neliels šopings. Bija neiespējami atteikties no Jägermeister nopirkšanas, kas maksāja Ls 8.49 par 0.7 pudeli. Būs Jaungada svinībām vislabākais dzēriens. Es patiesībā varu pilnīgi droši apgalvot, ka Jägermeister ir otrs mans mīļākais dzēriens pēc alus. Šogad ir plānā uztaisīt ledus glāzītes. Bet pagaidām skaistā pudele stāv uz galda un gaida grand opening. Un laikam tā ir pirmā pudele, ko es pati esmu nopirkusi. Paveicās arī Lindex veikalā dabūt bikses par Ls 8.45. Jocīgi, bet tās bija tieši tās, kuras no divām es izvēlējos nenopirkt rudenī, kad cena bija Ls 20. Bet par tik zemu cenu tās likās pieņemamas un pērkamas. Vēl es tiku pie lēruma hennas paciņu matu krāsošanai. Vakarā ziedu ķēpu matos un jau pēc 2h es kļuvu par Burkān-Meiteni! Man tiešām ir diezgan oranži mati. Bet es nejūtos slikti, man pat pietiekami labi patīk. Es gan plānoju turpināt krāsojumus, līdz iegūšu riktīgo toni. Vismaz ar dabīgajām krāsām ir tā, ka tās drīkst bieži likt matos un nekas slikts nenotiks.

Zvērs noskaidroja bankā visu par studējošā kredītu (šomēnes neatnāca un jau no janvāra jāsāk atmaksāt), bet es pieteicos un kļuvu par SebBankas klientu. Izdevīgums likās acīmredzams, jo līdzko es iesniegšu jauno kontu, uz kuru pārskaitīt algu, tā es saņemšu naudu īstajās dienās bez kavēšanās. Tad mēs aizlaidām uz Lidostu Rīga. Tāpat. Lai apskatītu lidmašīnas, iekštelpas un lidostu kā tādu, jo es nekad nebiju tur bijusi. Ekskursija. Acis bija kā uz kātiņiem, kad ieraudzīju, kāds uzcenojums visam ir lidostas Narvesen viekalā. Nu vienīgi vietējā prese maksāja kā visur citur, jo cenas taču uz vāka uzprintētas by redakcija.

Ideālais vakara nobeigums bija ar gardām vakariņām un home made Skudrupūznis kūka. Man jau liekas, ka sanāca gardum-garda. Vakara nogale gan nebija tik jauka, jo man ļoti sāpēja galva un galu galā ar vemjamais uznāca. Kā par spīti nevarēju ilgi aizmigt, bet nu galu galā tomēr atslēdzos un šodien jūtos labāk, kaut arī vājums ir palicis.

Esmu nelielā panikā, jo Zvēram tūlīt vārda diena, bet man nav nekādu ideju par dāvanu. Neko baigi nopirkt nevar, jo jātaupa nauda, tā kā šomēnes nauda ir tikai man, bet kaut kas jāsarūpē ir. Un Zvērs visu laiku dzied tuneļa dziesmu. Vakar kaut kas notika un viņš sāka ķērkt kā dziedātu stacijas tuneļos un ar ģitāru jocīgus akordus spēlēt. Abi smejam, ka tā ir parodija par visiem tiem tuneļu ubagiem un muzikantiem. Teksts arī labais. Nu trīs rindiņas pagaidām, bet gan jau sanāks vairāk ar laiku.

Un ziema man patīk. Gribētos tikai siltākus zābaciņus, kas nelaistu slapjumu cauri.

Mutuļo

Naktī, pēc jaukas pamīlēšanās, es pusaizmigusi pateicu Zvēram, ka viņu mīlu. Kas ir pats sliktākais? Es neatceros, ko viņš atbildēja. Varbūt tas bija: "Es tevi arī", bet varbūt kaut kas cits. Aizmigu gan es ar mierīgu sirdi, tad jau laikam nebija nekas slikts no viņa puses. Bet es jūtos diezgan stulbi.

Pēc ilgiem, ilgiem laikiem es atkal esmu Ķegumā. Šeit šķiet tukšāk, tā kā daudzas mantas ir paņemtas uz Rīgas dzīvokli. Manī ir liela vēlme taisīt Ziemassvētku brīnumiņus, bet materiālu trūkums ir pamatīgs.

Laiks kaut kam pozitīvam. Hmm.. Es pavisam noteikti esmu laimīga ar balto ziemu. Lielā puteņa diena manī raisīja vien stulbu sajūsmu. Ir tiešām jocīgi redzēt lielpilsētu bezspēcīgu pret dabas stihijām. Un kas ir pats smieklīgākais, ka katru gadu sniega puteņi un sasnigušais daudzums izraisa plašas diskusijas, ziņu avoti bombardē ar šoku, prognozēm un izraisa cilvēkos bez maz vai paniku. Absurds tajā ir tas, ka Latvija jau nu ir tajā klimata joslā, kur sniegs ir normāla parādība, un pat 1m sniega kārta nebūtu nekas tik neparasts. Visādi var gadīties! Bet katru gadu visi ir pārsteigti un nezina, ko darīt, kur ķerties un kā situāciju atrisināt. Es tik smejos, priecājos par pūdercukuru uz egļu zariem un sapņoju par jaukiem Ziemassvētkiem. Es protams bažos, ko lai uzdāvina Zvēram.

Meklējot smukas un ziemīgas bildes, sapratu, ka pati gribu paķert fotoaparātu un knipsēt to skaistumu, ko redzu pati. Bet.. Nav ne aparāta, ne arī mākas kaut ko noknipsēt.

Un man vislabāk patīk neaizmirstulītes. 

Es cenšos kļūt par šo stipro un patstāvīgo sievieti, par tādu, kas ceļas, ja kritusi, kas spēj visu un neko, kas stigra raksturā un nesalaužama garā. Man īsti nesanāk. Un mani biedē jebkura reize, kad jāpieņem svarīgs lēmums. Es gribu iekūņoties siltumā un saprast sevi. Un Zvēram vajadzētu darīt ko līdzīgu. Pagaidām nākotnes aina nav īpaši spoža. Ir kaut kas jāpasāk, jo ilgākā laika posmā nevar iztikt un dzīvot ar pašreizējiem tempiem, naudām un attieksmi. Būt pieaugušam ir sarežģīti, ja nav pamatu. Kāpēc to neviens nepasaka jau pirmajā dienā?

Valsis

Man bail no mīlestības. Tik tiešām ir.. Es tiecos pēc tās, es to dodu, bet man no tās ir bail. Laikam ja tāpēc, ka tā neļauj domāt racionāli, tā nežēlīgi sāp, tā rada sava veida atkarību no kāda, tā liek sajusties laimīgam, tā paver jaunu skatu uz pasauli, tā spārno un tā spārnus apcērp. Es baidos būt līdz galam, jo negribu sajust tās ciešanas, ko jau paspēju piedzīvot. Es tiešām gribētu vienkārši ļauties, akli uzticēties un nedomāt par blaknēm, bet es nevaru pārstāt būt piesardzīga.

I just feel stupid when I'm dancing..

Enter

Izdzēst domas?
Ok

Lab-Noskaņai

Zeķubikšu fetišs Mētrai

Ceļa Posms

Un atkal ir tā, ka iemesls, kāpēc no rīta negribas celties, nav agrā stunda, slinkums vai aukstā istabas temperatūra, bet gan milzīgā nevēlēšanās pamest mīļotā cilvēka azoti. Mani no turienes ar koku nevarētu izdzīt, ja vien tā drīkstētu. Un ir tik fantastiski atkal drīkstēt mīlēt. Mēs nesteidzamies ar "Es Tevi Mīlu", jo gana daudz bija pārdzīvots. Tam ir jānobriest. Bet, jā, es esmu neprātīgi laimīga, ka Zvērs man atkal ir. Visas sāpes ir kā uz mājienu pazudušas. Ir palikusi vien neliela nedrošības saajūta, bet pie tās likvidācijas es jau strādāju.  Esmu nolēmusi vairs nešaubīties, neraizēties, ne-neuzticēties Zvēram un nesadomāties visādas figņas. Zvērs man arī lūdza: "Es vēlos, lai tu būtu mazliet vairāk pašpārliecinātāka". Es apzinos, ka pirms tam ar tās trūkumu viņu nomocīju. Un lai cik dīvaini tas nebūtu, bet šķiršanās periodam bija savs labums. Turklāt diezgan liels.

Kas attiecas uz darbu.. Es uzzināju, ka nodaļas vadītājai es vienkārši nepatīku. Kas ir pats šokējošākais, ka jau no sākta gala. Viņai vienkārši vajag kādu, uz ko uzēsties, ko grauzt un pret ko izturēties riebīgi. Viņa ir sapratusi, ka mani var viegli ietekmēt, tāpēc turpmāk to izmantos uz pilnu klapi. Kā man teica, varianti ir tikai divi. 1. Es pāreju uz citu nodaļu tajā pašā veikalā; 2. Es aizeju stradāt uz citu veikalu. Pagaidām es varu tikai mēģināt stingri turēties pretī. Bet nav ko cerēt uz brīnumainu situācijas maiņu. Vissāpīgāk tajā visā ir liekulība. Viņa bija tik jauka, draudzīga utt., bet jau no sākuma es viņai nepatiku. Cilvēces maucība.

Pūkaini

Šī noteikti ir viena varen jauka ziema :)

Debesis

"Ini, es gribu tevi atpakaļ.."

Tik vienkārši, un mēs esam.

Cerība

Tikko saplīsa mana kafijas glāze.
TRAUKI PLĪST UZ LAIMI!

Bez-Apziņa

Man jātic, ka ar mani kādu dienu notiks kaut kas labs. Un katru dienu es sev atkārtoju, ka debesis liek tikai tik smagus pārbaudījumus, kādus es varu izturēt. Jādomā, ka esmu azbesta vecene. Varen muļķīgi, ņemot vērā manu trauslo emocionālo stāvokli. Šodien es raudāju, jo man neveicās ar sabiedrisko transportu. Es vienkārši nespēju uztrāpīt īstajā laikā, tāpēc vazājos no vienas pieturas uz citu, kur vismaz zināju atiešanas laiku. Šobrīd galīgi nav īstais laiks arī sīkām ikdienas draņķībiņām. Es visu uztveru personiski.

Ziemassvētku brīnums, uz kuru es ceru, ir sirdssāpju izgaišana. Un Jaunā gada vēlēšanās būs, kaut debesis man dotu iespēju.

Līdz Saknei

Kamēr Zvērs līdz svētdienai ir prom, es lūdzu viņam apdomāt par mums visu. Beidzot ir jāatrod kompromiss, jānovelk robežas un jābūt atklātībai. Tas ellīgi sāp, jo es joprojām jūtu pret viņu kaut ko spēcīgu. Un katrs solis, ko es veicu ir bailīgs, jo var atnest galīgās beigas. Pēc Zvēra pieprasījuma es sastādīju jautājumus, uz kuriem vēlos atbildes un nosūtīju. Viņam atbraucot, tas viss būs jāparrunā. Jūtos kā stulba bāba. Bet es vienkārši esmu cilvēks ar sāpi sirdī.

Prāts

[..] un lietus vīri sasaluši spēj tikai atstarot gaismu, ko es tveru ar savu seklo elpu. Ieelpot mirdzumiņus, piepildīt plaušas ar vienreiz izmantojamo skābekli, apēst oglekļa dioksīdu un likties uz pieres spilvenā. Vervelējums galvā neļauj gulēt, tikai domas kutina potītes.

/Ini/

Skriet

Man nepatīk mīlēt un ienīst vienlaicīgi. Un man ir sajūta, ka nekas vairs nebūs kā agrāk un nebūs arī labāk. Es nevarētu ar Zvēru vairs sadzīvot, viņam uzticēties. Es ļāvos pēdējai kaislībai, jo domāju, ka tas kaut kur novedīs, ka tas par kaut ko liecina, bet kopš tās nakts viss ir palicis vēl sāpīgāk. Un, kad beidzot ir uzsnidzis sniegs, es saprotu, ka ir laiks pārmaiņām. Žēl, ka es nevaru vienkārši aizbēgt. Es nesaprotu, par ko esmu izpelnījusies sabrukumu gan mīlestībā, gan darbā. Kārtējo reizi jūtos kā nopērts sētas suns.

Slīkonis

Šodiena nebija laba diena. Un nav jau vairs nemaz runa par to, ka es varēju pagulēt tikai 4h, jo bija agri jābūt darbā uz obligāto ugunsdzēsības apmācību. Problēma sākās tad, kad nodaļas vadītāja izdomāja noturēt sapulci, kamēr esam visas vienlaikus darbā. Viss beidzās tā:

- Ini nopuņķojusies un apraudājusies

- Nodaļas vadītāja nav apmierināta ar manu darbu piena nodaļā

- Ini pārāk daudz runā ar klientiem

- Ini nestrādā ar maksimālu atdevi

- Ini ieguldītais darbs tik pat kā nav redzams

- Ini pirms pusdienas pārtraukuma dažreiz pietiekami nesakārto zāles plauktus

 BET

- Ini ļoti labi prot saprasties ar klientiem

- Ini paveic labu darbu vakaros gaļas nodaļā

ES GRIBU CITU DARBU!

Wišlists

1. Iemīlēties;

2. Apprecēties;

3. Darīt darbu, kurā mani novērtē un kurā varu justies par sevi pārliecināta;

4. Iestāties augstkolā;

5. Izlasīt labu grāmatu angļu valodā;

6. Nopirkt kafijas automātu;

7. Nokrāsot matus;

8. Iegūt šall-lakatu, kurā dominē zaļā krāsa;

9. Dzīvot dzīvoklī, kur viena siena ir liels logs;

10. Aiziet uz operas uzvedumu;

11. Uztaisīt lampu;

12. Toms (tomēr pagaidām vēl jā, vēlos gan);

13. Iemācīties dziedāt ne caur kaklu;

14. Nopirkt jaunu apakšveļu;

15. Atgūt fizisko formu;

16. Nopirkt fotoaparātu.

Philosophy

Es esmu pilnīgs dunduks. Šodien uzzināju, ka manam darba kolēģim, kurš man likās ļoti simpātisks un ar kuru gribēju iepazīties draudzīgā līmenī bišķ tuvāk, vakar palika 26 gadi. Nu fāk! Es domāju, ka viņam maksimums 21 ir, pēc izskata varēju vēl 23 iedot. Sasodīts. Es pat īsti nezināju, kā lai uzsāk iepazīšanas procesu, jo darbā to tomēr nevar izdarīt, bet nu tagad jūtos tizli. Viņš likās tik.. Saistošs. Nu labi. Teorētiski jau vecumam nav nozīmes, bet vienārši tagad man liekas, ka esmu par jaunu un dumju.

Ar Zvēru iet interesanti. Sajūtas ir nedaudz līdzīgas kā tad, kad iepazināmies tuvāk teju šos divus gadus atpakaļ. Man pat liekas, ka vakar flirtējām. Un es vakarnakt iekodu viņam mazajā rokas pirkstiņā, jo viņa roka karājās virs manas galvas, bet viņš neko neteica. Teju sapratu, ka tā varu darīt tālāk (varbūt vajadzēja nolaizīt). Nezinu. Bet pret rītu es jau biju viņam azotē. Oh Shit.. Ja tas viss ir tikai kaut kas draudzīgs no Zvēra puses, tad viņu vajadzētu pamatīgi iepļaukāt. Manī ir radusies tā sajūtiņa, ka man viņš patīk tā, it kā tikai gatavotos viņu iemīlēt. Savādi. Ja kaut kas no tā visa, ko esmu izfilosofējusi, ir patiesība, tad Zvēram kaut kas manī liekas patīkams un intriģējošs.

Un mēs taisam savai istabai lampu. Pašrocīgi.

Neaizmirstulīte

No bērnības līdz pat šai dienai atceros un ik pa laikam pārliecinos, ka veselīgākās lietas mēdz būt tās rūgtākās.

Uzskaite ar to, ko es sevī nevēlos pazaudēt vai manīt, jo ar visu jūtos laimīga:

1. Man garšo alus;
2. Man patīk dažreiz skaļi atraugāties, kad iedzerts alus;
3. Mīlestība uz krāsām;
4. Empātija, kas mudina iedod santīmus tiem, kas lūdz;
5. Mīlestība pret dzimteni;
6. Es nekaunos, ka dažkārt skatos un domāju par sievietēm tā, it kā būtu vīrietis;
7. Man negaršo saldēti zirņi un vēl jo vairāk kombinācija: rīsi ar dārzeņiem;
8. Es mēdzu būt durnis;
9. Es raudu, kad filmās ir aizkustinoši brīži;
10. Manī vienmēr būs kaut kas ugunīgs;
11. Vājība uz garmatainiem vīriešiem;
12. Esmu piekāpīga;
13. Man patīk krūtis

....

Es noteikti turpināšu šo sarakstu. Sevi apzināties vajag, vajag, vajag!

Rītausma

Starp mani un Zvēru ir saikne. Tāda pamatīga, ko nevar izdzēst un aizmirst. Viņš arī to saprot. Pēdējās dienas man liekas arvien absurdāk tas, ka neesam pāris, jo viss ir tik "tā". Rītausmā viņš ļāva turēt savu roku un pieskarties viņam. Spēju noturēties un nepārkāpt robežu, bet iekšēji vēlējos, kaut celties nevajadzētu vairs nekad. Mūsu galvas kopā.. Ak debesis, kā tas man saviļņoja sirdi!

Metamie Kauliņi

Esmu beidzot atradusi pēdējo brīvo brīdi, kad šeit kaut ko uzšņāpt (iecienīts vārds by Mint).

Dienas paiet darbā, darbā vien. Un arī mājās nekas jauns nenotiek. Kā teicu EcoLindai, dzīvoju dienu pa dienai, vēloties, kaut ātrāk ikkatra no tām beigtos. Es gan saprotu, ka ar šādu attieksmi es nekādas pārmaiņas nepiedzīvošu. Šodien mokos arī ar kādu citu bēdīgi jauku domu. Vēlos vienkārši pamosties nākotnē. Nu ne jau kādā fantastiskā 3000. gadā un pat ne dekādi tālā nākotnē. Man pietiktu ar 31. decembra vakaru. Pareizāk sakot, brīdi pirms pusnakts, lai es paspētu ievēlēties visu visu un ar jaunām cerībām varētu sākt jaunu gadu, kurš pēc astrologu prognozēm man ir ļoti, ļoti labvēlīgs un panākumiem bagāts. Un pēdējā laikā tik tiešām man sveši cilvēki novēl visu to labāko. Veiksmi, panākumus, skaistumu un tik tiešām хорошoгo женихa (labu līgavaini). Arī horoskops man to sola! Protams, ja vien es joprojām skaitos Zivis. Horoskopu kalendārs it kā jau krietnu laiku esot nepareizs. Man beidzot vienkārši vajadzētu sevi pacelt aiz apkakles un uzsākt nākotnes plānu kalšanu. Bet tas liekas tik ļoti grūti. Jo savā ziņā man pat patīk situācija, kurā esmu, kaut arī tā vienlaicīgi sāp. Man nenākas viegli atteikties no Zvēra. Es joprojām mīlu, joprojām gribu palikt ar viņu, joprojām esmu salauzta. Man ir jārīkojas, man vajag veidot patstāvīgu dzīvi. Es zinu, nevajag atgādināt. Ir tikai ļoti, ļoti grūti aizmirst divus gadus un ellīgi patiesu un dziļu mīlestību. Un tieši tāpat es zinu, ka ciešanas kādu dienu beigsies.

Neglītā puse

Es vēlos nomest sevi. Nomest savu piņķšķošo daļu, aizmirst bēdas, raudulīgumu, žēlabas un dzīvi elpot. Es gribu pārstāt nožēlot, žēlot un būt nožēlojama. Sarežģīti, bet tieši esot tāda es sev sarežģu dzīvi. Man nevajadzētu tik daudz domāt un pārdzīvot. Empātijas līmenis jāsamazina līdz saprātīgam līmenim. Es jūtu līdzi citiem, bet visvairāk es jūtu līdzi pati sev. Absurds. Formatējiet mani.

Man jākļūst patstāvīgai, lai būtu iespējams nebūt vienai. Jo lai arī ko es darītu ārēji, iekšēji es esmu tikpat nevarīga, kā vakar dzimusi.

Sejā

Laikam jau tā notiek, kad sanāk pažēloties par sūro likteni, tad tas sagādā vienu pārsteigumu pēc otra, kas vairāk tiek tā kā iesmērēti sejā, lai es neiedomātos žēloties vairāk. Divi indiešu izcelsmes puiši pirka cūkgaļu. Viens izteica komplimentu par manu skaisto smaidu. Pēc tam sekoja jautājums, vai man esot puisis. Es pat nezināju, ko atbildēt. Bet nu man izteica piedāvājumu kaut kad doties padzert kafiju. Jā.. Tad tālāk jau bija kāds krievs, kas protams manāmi iereibis, prasīja kaut kādu gaļu, bet nu tad sāka apgalvot, ka manī paspēja iemīlēties, blā, blā, blā. Jā, jutos gana komplimentus saņēmusi, bet nu bija par traku, kad šis man brutāli iedeva buču uz vaiga. Tad es jutos pazemota. Nu jā, ir savi paņēmieni liktenim. Un man pat liekas, ka vēl viena vīrieša komplimentu es aizmirsu.

Īsāk sakot, es šodien dabūju saprast, ka esmu smuka. Nu vismaz kaut kādai daļai vīriešu. Tikai protams es atkal iedomājos, kāpēc gan ne tam, ko es patiesi gribu.

Šķīstošs

Ir dienas, kad es brūku. Šī bija viena no tām dienām. Krietni pēc pusnakts (8.nov. sākums) es gāju nu gulēt.. Bet es sāku domāt par Zvēru. Viņš neatbrauca atpakaļ. Saņēmu dūšu un aizrakstīju, ka nespēju gulēt, jo par viņu tik daudz domāju. Lūdzu, vai varēsim atklāti parunāt, kad viņš atgriezīsies. Saņēmu atbildi tikai uz lūguma daļu. Protams. Kā arī mudinājumu tomēr mēģināt aizmigt. Zvērs neatbrauca arī šodien. Esot apslimis. No vienas puses priecājos par iespēju pabūt viena, no otras saprotu, ka liela jēga nav, jo tāpat dzīvoklī esmu vien nakšņošanai, kamēr kārtējā darba triloģija no rīta līdz vēlam vakaram. Un es šaustu sevi par to, ka Zvēru nemīlēju pietiekami, ka neticēju, cik ļoti patiesībā viņš mīlēja mani. To visu redzu tikai tagad, skatoties bildes, lasot senas īsziņas.. Es varētu nošaut sevi par savu stulbāko īpašību - regulāro jušanos neiederīgai un nevajadzīgai. Un viņam ar to visu bija jātiek galā.

Atgriežoties pie manas lieliskās dienas, arī darbā nebija nemaz tik labi. Bija slikti. Lielu devu adrenalīna deva skaļš blīkšķis, kas radās nokrītot un saplīstot tūkstoš gabaliņos svaigās gaļas vitrīnas stiklam. Vainīgs nebija neviens, tā bija sagadīšanās, ka, strādniekam labojot vitrīnas dzesēšanas sistēmu, stikls vienkārši gāzās. Par laimi gaļās nekas neiekrita, bet ik pa laikam kaut kur atradās arvien jaunas un smalkākas lauskas. Šovakar veikalā ciemos ieradās inventūra. Resp., cilvēku grupa, kas līdz rīta gaismai skaitīs visas veikalā esošās preces. Jā. Tad nu tā visa dēļ visi tādi stresaini, saņēmu vienu no-/aiz-rādījumu pēc otra. Un kad nu beidzot laidos mājās, nevarēju atrast apsargu. Vien 23.20 es tiku ārā un skrēju pa slapjo lietu, lai tikai nenokavētu pēdējo mikriņu. Iekšēji jau sāpēs rīstījos no domām, ka varētu nākties čāpot ar kājām visu to gabalu. Paspēju. Man iekāpjot mikriņā, šoferis sāka nievājoši smīkņāt. Kāpēc? Jo es biju vienīgais pasažieris visā mikriņā (līdz nākamajai pieturai). Mājās parrados īsi pirms pusnakts. Izmirkusi, ar slapjām kājām un burkšķošu punci. Ar emocijām, kas spieda elpošanu un veidoja kamolu kaklā, ar atmiņām, ar sāpēm un ar sadragātām cerībām. Šī bija diena, kad es vēlējos, kaut mana dzīve tomēr būtu tik ļoti savādāka. Kaut man būtu labākais no tā, kas zudis, un bišķiņa no tā, par ko es sapņoju. Un es arī vēlētos, kaut būtu pāris reizes dzīvē, kad vienkārši var aizbēgt un atpūsties. Bet vienmēr ir kaut kas, ko sauc par pienākumu vai atbildību.

P.s. Viens vīrietis man šodien izteica komplimentu. Precīzi neatceros. Smuka vai skaista. Dīvaini, jo man liekas, ka speciālais tērps, kāds man jānēsā strādājot pie gaļām, mani nemaz tik ļoti neizdaiļo.

P.s.2 Man patīk skaisti cilvēki.

P.s.3 Es sevi nožēlojami žēloju.

Biedējoši

Ak vai.. Es tikko sapratu, ka man apnīk gaidīt uz Zvēru.

Bezdibenis

Es mēģinu uz kaut ko noskaņoties. Uz rakstīšanu, uz domāšanu, uz nākotni, uz C akordu.. Es cenšos kaut ko iemācīties no attiecībām, kas man bija. Pagaidām iet ļoti grūti. 

Noskatījos filmu "500 Days Of Summer". No filmas ieguvu pirmkārt jau tīri normālu indie mūzikas grupu "Mumm-Ra". Esmu jau iekļāvusi savā I-Tunes listē, un galvā lielākoties skan "She's Got You High". Ortkārt es nu labāk saprotu, ka vienmēr pienāk jaukāki laiki.

Lai arī cik tas nebūtu baisi, es šodien salīdzinoši daudz domāju par nāvi. Es kādu dienu nomiršu. Pa īstam. Es beigšu eksistēt, beigšu dzīvot, elpot un tās būs manas beigu beigas. Ar katru dienu es tuvojos tai savai pēdējai dienai, bet es nezinu, kad tā īsti pienāks. Prātojot par to, vai es gribu zināt savu nāves dienu, es izlēmu, ka tomēr labāk nē, bet tomēr gribētu zināt, ka viena vai otra diena, rīcība, notikums mani nenogalinās. Paskaidrojot sīkāk, es gribētu zināt, ka, piemēram, droši varu lidot ar kādu lidmašīnas reisu, jo nonākšu gala mērķī dzīva. Un es domāju, ka tajā brīdī, kad dvēsele pametīs ķermeni, es visu sapratīšu. Sapratīšu savu sūtību un to, vai esmu attaisnojusi savu eksistenci, zināšu savas iepriekšējās dzīves un redzēšu sakarības. Bet jau nākamajā brīdī es atkal piedzimšu un sākšu dzīvot savu jauno dzīvi, kuras laikā man atkal viss ir jāiemācās un jāsaprot no jauna. Tas, uz ko es ceru, ka nemainīgi palikšu labs cilvēks arvien un arvien katrā savā nākamajā dzīvē. Un tieši domājot par nāvi es sapratu, ka ir tik ellīgi labi dzīvot. Ir jāiemācās uztvert nāvi kā tikai pārejas fāzi no vienas dzīves otrā, kā kaut ko, kas atbrīvo un ļauj beidzot būt mierā. Es aizdomājos arī par to, ka varbūt iepriekšējā dzīvē esmu izdarījusi kaut ko sliktu, ka reiz pirmie 20 dzīves gadi tomēr tik grūti un tik daudz mocību. Ceļš caur ciešanām uz piedošanu?

Pienāks tā diena, kad vairs nebūs neviena jautājuma, bet tikai un vienīgi atbildes uz pilnīgi visu.

Ieguvu vielu pārdomām:

• Neviens cilvēks nevar būt svešāks kā tas, kuru Tu kādreiz esi mīlējis. /Remarks/
• What do you do when the only person who can make you stop crying is the person who made you cry?
• Teikt vai neteikt, ka tevi.. Un jā.. Varbūt pat ļoti . /I.Ziedonis/

Un pēkšņi man sagribējās lasīt dzeju un pašai dzejot. Un man gribas, lai manā dzīvē ir cigaretes un to dūmi. Es negribu smēķēt, bet man tik ellīgi gribētos. Ej nu saproti..

Vēl es sapratu, ka man nākotnē jābūt spējīgai parūpēties par tuvajiem. Man jākļūst par kaut ko, jānodrošina sevi un jādara viss, lai es varētu būt atbildīga par kādu, kad pienāks laiks. Tētis, omīte, vienalga. Viss ir mainīgs un mainīsies pavisam noteikti.

Nezinu

Es esmu apjukusi visā, kas es esmu un kas es neesmu. Arvien, arvien vēlos, kaut neatrastos situācijā, kurā tomēr esmu. Es gribu, lai šai neziņai pienāk beigas.

Kad Zvērs pazuda no Skype, es uzrakstīju "es tevi mīlu", bet tūlīt pat izņēmu to ziņu. Un viņš pat neprātos, kas gan tur ir bijis..

Rough

Zvēram Skype burbulī pie profila bildītes rakstīts: "Trust me, I've got a plan. When the lights go out, you'll understand.." Tas ir teikums no Three Days Grace dziesmas "Pain". Es ceru, ka tas neko nenozīmē. Bet, ja nozīmē, tad ne man..

Man ne sūda neizdodas ielikt video ar "Embed" kodu..

Inde

Jauns ieraksts. Beidzot.

Darbā gadījās kaut kas jauks. Vakaros es tagad strādāju aiz letes un pārdodu svaigo gaļu. Vienā tādā darbīgā vakarā pienāca pie letes viens kungs spēka gados (ir tā stadija, kad ne īsti vecs, bet jauns arī galīgi nav) un skeptiksi skatījās uz skaistajām gaļiņām. Nezinu, kas viņam tajās nepatika, jo ne visa produkcija izskatījās slikti, bet visu laiku tas bažīgais skatiens. Un tad seko teikums: "No jūsu rokām es pat indi varētu ēst, bet.." Teikums aptrūkās tajā vietā, kur būtu jāseko: "..bet tās vistas es nepirkšu", kas protams bija ļoti aizvanojoši šīm izplūkātajām un tukšajām dāmām, bet man tas bija viens no ellīgākajiem komplimentiem. Es biju mēma. Vēl vienu porciju lūdzu!

Zvērs mani ir nomocījis. Laikam tas būtu īstais apzīmējums tam, kā es jūtos pēdējās dienās. Viņš izturas jauki. Pat pārāk jauki. Zvērs pat ir sācis iet gulēt bez krekla. Ķēms tāds. Nepietiek ar to, ka mēs dzīvojam vienā istabā un guļam vienā gultā, viņš vēl sāk iet gulēt teju pliks. Segas protams katram savas, bet tas nemazina manu "ak, cik viņš ir iekārojams" sajūtu. Un vakar mēs braucām uz centru, sanāca braukt garām kojām, kur mitinājāmies līdz pavasarim tīri laimīgi, un viņš pajautā: "Vai atceries, kā mēs kojās dzīvojām?" WTF??? Nu bet protams, ka es atceros, kā mēs pirkām visādus jaukumus, dzērām daudz alus un mīlējāmies čīkstulīgajā gultā un kā viņš mani turēja, kad biju saraudājusies par skolu.. Ko citu man pie velna vajadzēja atcerēties? Es ik pa laikam uz Zvēru vienkārši dusmojos, ka viņš man neļauj sadziedēt sirdi. Viņš tikai liek man vēl vairāk viņā iemīlēties. Nu uz ko viņš cer, kā viņš iedomājas nākotni?? Zvērs nemaz nedomā, kā viss būtu bez manis. Bez manis vienā dzīvoklī, vienā telpā, vienā gultā. No vienas puses es negribu prom, negribu, lai pazūd viņš, jo tomēr ceru uz atkal-apvienošanos. No otras puses es nevaru normāli dzīvot un sākt jaunu dzīvi, ja Zvērs ir manā acu priekšā teju katru dienu. Un lai cik tas nebūtu bēdīgi, ar katru dienu ir arvien grūtāk cerēt, ka viņš atgriezīsies. Rūgti.

"Viss, ko es gribēju, bija pamēģināt

Vēl vienu lāsīti indes.

Tai brīdī mēs nomirām."

by Fon Liepāja

Slēptuve

Foto: Mārtiņš Trūps

Es Zvēru redzu sapņos. Un man patīk sapņi ar viņu. Viens bija tāds diezgan pikants. Kā nekā seksa aina (atklāti sakot man arī fiziskās puses ļoti pietrūkst un fukāties gribas). Šonakt arī bija sapnis ar viņu, bet diemžēl neatceros visu. Vienīgais, kas palicis manā atmiņā, ir Zvēra vārdi: "Un tad mēs satīsimies cieši, cieši (..)". Laikam arī sapnī grasījāmies filmu skatīties. Jā, starp citu mēs jau divus vakarus pavadījām skatoties komēdijas. "Knocked Up" bija salīdzinoši laba. Atliek cerāt, ka kaut mazītiņa daļa sapnīšu piepildīsies.

P.s. Beidzot atradu ideālo mana Latvijas rudens bildi.

Tumšs

Šodien gāju devos mājas pati ar savām kājiņām. Pirmkārt, naudas taupības nolūkos, otrkārt, iemēģināt ceļu, ja nu novembrī pēc vēlās darba dienas nokavēšu transportu. Ceļš aizņem pusotru stundu. Tas protams nav tik jauki, un es ceru, ka vienmēr paspēšu vai arī mani beidzot pārcels uz Spices veikalu. Kas attiecas uz vakara pastaigu, Zvērs man nāca pretī. Kad pie Uzvaras pieminekļa viņu beidzot ieraudzīju, nodomāju, ka viņš ir ķēms. Tas tāpēc, ka es nesaprotu viņa motivāciju. Un es protams vienkārši gribēju pie sevis palamāties. Mazliet padomājusi, nospriedu, ka viņš varbūt grib mani no jauna iepazīt, satikties, pavadīt laiku, bet neesot kopā. Varbūt lai saprastu, cik interesanta un saistoša viņam esmu. Nezinu, bet man ir ļoti grūti būt "interesantai", kad vienīgais, par ko spēju padomāt, ir cik ļoti alkstu Zvēra nesasniedzamās mīlestības. Tad vēl es spriedu par to, ka neesmu jau tik ilgi viņam teikusi: "Es Tevi mīlu(..)", jo tas protams ir tabu. Un Zvērs neko nekomentē par manu iespējamo aizbraukšanu uz štatiem. Vispār ne vārda. Ne viena paša. Reakcija nezināma.

Mana šodienas atziņa - neciešot sāpes, nekad nesapratīsi, ka patiesi mīli.

Pieskāriens

Man tā gribētos, lai Zvērs mani apskauj un saka, ka mani nekad, nekur prom nelaidīs. Man nesen pateica, ka mēģinās mani dabūt otrpus okeānam. Un tieši tad es sapratu, cik ļoti negribu prom no Zvēra. Ar katru dienu man paliek arvien vairāk bail, ka viņš neatgriezīsies pie manis, ka neiemīlēs no jauna. Un ar to pašu katru dienu es arvien vairāk ceru, ka viss tomēr būs labi, ka mēs paliksim kopā. Citādi es nemaz nevarētu izturēt viņa jaukumu un draudzīgo izturēšanos. Un katru brīdi es lūdzu, kaut viņa sirds beidzot visu apjaustu. Es lūdzu, lai debesis ļauj man Zvēru paturēt, kaut arī nākamajā brīdī es lūdzu, lai tas notiek tad, ja mēs esam lemti viens otram. Ej nu saproti pasaules kārtību un likteni. Es vienkārši negribu pazaudēt cilvēku, ko ļoti mīlu.

Kauss

Dienas gaitā es atcerējos daļu sapņa. Es gribēju paskatīties uz sava sāna miesu, jo tur bija jābūt kaut kādam tattoo vai kaut kam citam. Spogulī es ieraudzīju rētainu un tumši sarkanu rozi (infekcijas slimība) lielā platībā. Mana āda bija sausa un karsta. Jutu panikas lēkmi. Bet tad es sapnī apzinājos, ka sapņoju un teicu sev, ka tas ir tikai sapnis. Pa īstam mierīga gan biju tikai no rīta, patiešām pamostoties. Spēju vien atrast skaidrojumu rētu nozīmei sapnī - "Padoms nepārdzīvot, ja vienā brīdī viņš kvēlo mīlestībā, bet jau nākamajā kļūst par leduskalnu; dažādas nelaimes". Mazliet saskan ar situāciju, ne?

Beidzot sagaidīju arī savas mēnešreizes, kas kavējās 12 dienas. Ņemot vērā stresu, var saprast, bet mani domīgu dara - vai tik tas vīns kaut ko nepalīdzēja. Smieklīgi, bet es noteikti vēl kādreiz pamēģināšu vīnu situācijā, kad kavējas.

Un galu galā nonāku pie dienas kopsavilkuma. Visu dienu mokos ar sliktu pašsajūtu. Nezinu, vai paģiras vai tomēr arī mēnešreizes. Varbūt abi. Lai vai kā, es priecājos, ka brīvdienas klāt.

Vēl manī ir atgriezusies realitātes un reālisma sajūta. Šobrīd es pat sāku pieļaut, ka šī pašķiršanās ir Zvēra depresijas fāze. Te laikam nebiju minējusi, ka reiz jau kaut kas tād notika. Mēs bijām 2 mēnešus kopā, kad Zvēram uznāca "gribu pabūt viens". Pāris dienas viņš bija vienaldzīgs, tad atklājās, bija krahs, bet jau nākamajā dienā atkal gribēja būt kopā ar mani. Šoreiz ir 2 gadi un šis pārdomu laiks var būt ilgāks. Es varētu apzvērēt, ka esmu teju pārliecināta, ka viņam pāries "gribu padzīvot bez attiecībām", bet nu šī nav tā lieta, ko var droši ar intuīciju saprast. Esmu gatava arī pretējam.. Nu vismaz cenšos būt. Un tikai tagad aptveru, cik līdzīgas ir šis situācijas.

Zemestrīce

Un es jūtos jocīgi. Vakar atvilkos no darba, bija jau krietni pāri 22iem. Tā kā mans dators ir atkal nodots Kriša rokās sakarā ar kārtējām problēmām (man vispār sāk rasties iespaids, ka mans dator-pirkums bija ne tik labs, bet pats dators ir mūžam labojams), lūdzu Kasparam iespēju virtuālo pasauli apciemot, izmantojot viņa datoru. Kā nu gadījās, kā ne, man piezvanīja Zaļā. Runājām, runājām... Ja godīgi, mēs gandrīz stundu runājām. Top tēma - Zvērs. Par viņa fucked up visu un par to, ko lai es turpmāk daru. Beidzām sarunu, es protams puņķaina un ar roku trīci (es pēdējā laikā uz nervu pamata ik pa brīdim drebu un trīcu). Gāju uz virtuvi, nezinu, ko īsti gribēju. Atnāk Kaspars un piedāvā pa glāzei vīna saldākam miegam. Doma vārdu sakot tāda - pat cenšoties Kaspars nevarēja nedzirdēt (kā pats izteicās) manu un Zaļās sarunu un vairāk vai mazāk uzzināja, kas tik šobrīd nedarās. Jaukums numur viens - viņš Zvēru bez maz vai aiz matiem aizvilks uz skolu (te jāsmejas). Par citiem labumiem neesmu droša. Kaspars vienkārši plāno ar Zvēru tā nopietni un pamatīgi parunāt jau tuvākajā laikā pie pirmās izdevības. Es protams nezinu, cik ļoti šī saruna skars mani, jo galvenā problēma tomēr ir un paliek skola. Kaspars gan vēl izteica piedāvājumu, ka Zvēru varētu pagaidām savā istabā uzņemt. Tas arī ir jauki. Galu galā es vakara gaitā piedzēros mazliet. Šobrīd jūtos slikti, ka nespēju atturēties no papildus alkohola devām, bet tobrīd man ļoti negribējās, lai atgriežas nervu drebuļi un kreņķi. Kasparu palaidu gulēt tikai 2.00, bet viņam jau 7.00 bija jāceļas. Ceru, ka viņš ļaunu prātu netur. Lai vai kā, vēl tagad esmu apstulbusi, ka negaidīti ieguvu personu, ar kuru parunāt no sirds. Un tas žests "pa glāzei vīna", kuram vajadzēja iesākt visu sarunu.. Viņam rūpēja. Varbūt Zvērs ir viņa galvenais rūpju objekts (kā nekā brālēni), bet reāli mani Kasparam izdevās uzmundrināt.

Dūriens Sirdī

Es un Zvērs vairs neesam kopā. Kopš pusnakts. Tā vienkārši. Tā. Grūti aprakstīt visu, kas šobrīd noris manā prātā.Ir brīži, kad gribas raudāt, ir brīži, kad nē. Kāpēc negribas, es nemaz nesaprotu. Saruna bija apmērām tāda:

Es: "Kāds ir mūsu statuss?"

Z: "Laikam jau nekāds.Es gribu kādu laiku padzīvot bez attiecībām."

Es: Tad vai es varu pieņemt par patiesību, ka mēs vairs neesam kopā? Nopietni un godīgi."

Z: "Jā. Piedod."

Un to visu viņš pateica tumsā, pat nepagriezies pret mani (es protams arī sāku sarunu pirms gulētiešanas, bet gulta vienmēr bijusi mūsu atklātības templis). Nebija tā kā pagājušajā reizē, kad Zvērs mani turēja un, kaut arī sāpināta, bet es jutos droši. Es laikam vēl neapzinos realitāti, jo asaru lēkmes ir lēkmjveidīgas, turklāt dažreiz es man nemaz nesanāk raudāt tik gauži, kā es jūtos. Es vispār neko nesaprotu. Turklāt es nezinu, ko lai dara turpmāk. Mēs tomēr dzīvojam kopā. Un kā par nelaimi arī vienā istabā. Man nav kur iet, viņam arī vairāk vai mazāk. Atklāti sakot, man grūti noticēt, ka viņš tā izlēma. Vēl 15. septembrī viņš mani pamodināja ar bučām un priecājās par drīzu ievākšanos kopā. Ir pagājis mēnesis, bet viss ir mainījies līdz neaptveramam vājprātam. Man gribas viņu ienīst, bet es viņu mīlu. Un tad es prātoju, cik gan reizes iespējams kādu tā mīlēt. Pie sevis es vēl vāji ceru, ka viņš pārdomās. Tas gan varētu aizņemt mēnesi vai divus, bet nu es jebkurā gadījumā nezaudēšu savas jūtas pret viņu tik ātri. Ja nu vienīgi viņš kaut ko paspēs izdarīt. Kaut ko ūber riebīgu un sāpīgu citā veidā. OMG. Es nejūtu sevi. Un kas jo vēl trakāk - es laikam atkal esmu "single".

Paliec..

Viņš atnesa tikai manu gultas veļu. Viņš domā gulēt lielajā istabā. Jau pusstundu man ir fiziski slikti, esmu panikā un raudu iekšas ārā. Es nevaru izturēt sāpes. Es nevaru izturēt, ka nevaru pieskarties viņam, ka viņš nepieskaras man. Es nevaru izturēt, ka viņš arvien vairāk izslīd. Brīžiem man liekas, ka es sajukšu prātā, tāpēc skatos apkārt un skaitu realitāti. Deg svece. Skan Slipknot dziesma, kuru man ļoti gribas pārslēgt. Diemžēl istabā vairs nav nekā neitrāla, ko skaitīt. Es gribētu skaitīt viņu. Skaitīt viņa skropstas, skaitīt cik dzimumzīmīšu ir uz sejas, rokām, muguras. Skaitīt bučas, skaitīt elpas vilcienus, skaitīt mīlestību. Un katru mirkli vēlos, kaut viņš būtu atkal mans. Kaut Zvērs un Es būtu Mēs.

Līdzsvars

Krišs iedveš dīvainu mieru. Esmu pirmkārt jau bezgala pateicīga, ka viņš sačinīja kompi. Arī emocionālais nedaudz pacelts. Viņš arī deva reālu padomu.  

"Nosaki robežas. Apmēram, ka tev nav iebildumu, ja šāda situācija ir īslaicīgi, taču ja tas ievelkās kā parazītisms (lieto citu vārdu), tad tā tas nevar turpināties. Un ja iespējams pieprasi, laiku kad [būs pārmaiņas]..."

Ir pavisam cita lieta, kad padomu dod vīrietis. Tas liekas pareizāks.

Kas attiecas uz Zvēru un mani.. Dīvainā kopā būšana turpinās. Vakar, kad aizbrauca ciemiņi, Zvērs paēda, pasēdēja pie kopmja un aizgāja gulēt. Es vēl kādu laiku biju augšā, skaipoju un citādi čakarēju netu. Tad es izdomāju, ka negribu gulēt ar Zvēru. Tas pirmkārt jau ir psiholoģiski ļoti grūti, jo es gribu viņam pieglausties, čukstēt savu mīlestību un sajust viņa ķermeņa siltumu (kas guļot zem atsevišķām segām nav iespējams).. Bet es to nedrīkstu. Paņēmu segu, spilvenu un nakti pavadīju lielajā istabā, kura skaitās Zvēra brālēna, bet tā kā viņa nebija mājās, tad droši iekārtojos uz gulēšanu. No rīta nebija nekādu jautājumu par to, kāpēc esmu gulējusi citur. Bēdīgi. Tiesa, viņš atnesa savu segu, kuru man uzsedza, lai nebūtu auksti. Es gan nezinu, vai tas bija tāpēc, ka es atzinu, ka gribu segu, vai arī viņš to ņēma līdzi, lai ietītos tajā pie datora. Gribēju arī šonakt būt prom no viņa, bet diemžēl dzīvoklis ir pārāk auksts, mazliet pakurinājām ar malkas atlikumiem tieši kopīgo istabiņu. Tā kā negribu nosalt, gulēšu blakus.

Mani nepamet sajūta, ka viss ir nepareizi. Tā tam nevajadzētu būt. Viņam mani jāmīl (?). Tāpat es arī pāris dienas nēsāju sevī tādu kā nojautu, ka mani gaida kaut kas labs. Kaut kas būs, kaut kas notiks.

Man bail, ka Zvērs pateiks nē. Es negribu viņu pazaudēt..

Slāpes

Rezultāts - neviena, kas veldzētu sirdssāpes. Un drīz būs atpakaļ Zvērs, kas pavada Krišu un Nemru, tā kā būsim mājās vieni paši. Un man no tā ir ellīgi bail, ja kas.

Fāzes

Un kas ir vēl trakāk, es brīžiem sāku Zvēru ienīst. Par to kas viņš ir, par to kāds viņš ir, un kā man tas patīk, par to, ka viņš gandrīz vairs nav mans, jo ir tik sasodīti lielisks. Es tā padomāju un sapratu, ka viņš nemaz nezin, kā tas būtu - dzīvot bez manis. Jā, mēs esam bijuši prom viens no otra uz ilgāku vai īsāku laika posmu, bet vienmēr jau ir bijusi tā pārliecība, ka nekur tas otrs cilvēks nav pazudis. Bišķ jāpaciešas, un drīz jau būs atkalredzēšanās. Tā nu arī sanācis dzīvot. MissMargaret saka, ka viņam tikai jāizvērtē savas vērtības. Jā, tas arī ir svarīgi. Bet man besī tas, ka viņš nemaz necenšas izplānot kaut kā to "tikšanu ar sevi galā". Un kā par nelaimi mēs dzīvojam kopā un nevienam nav kur iet.

Tieksmes

Es to nevaru izturēt. Brīžiem viņš ir tik tuvu un tik ļoti gribas pieglausties un Zvēru noskūpstīt. Bet tā visa nav. Zaļā saka, ka viņš noteikti mani vēl mīl. Bet es par to neesmu tik pārliecināta. Viss ir jauki, līdz brīdim, kad es apzinos, ka kādu dienu Zvērs varētu arī nebūt ar mani. Nemaz. Nekad.

System Fail

Es tiešām ceru, ka manā dzīvē drīz sāksies gaišais posms, jo pārāk daudz lietiņu ir ne tik labi. Varētu teikt, ka teju viss, ap ko grozās mana dzīve, ir salūzis vai neejošs. Burtiskā vai pārnestā nozīmē. Whatever..

Sekas

Man sen nav bijuši tādi riņķi zem acīm. Un tas ir ellīgi dīvaini, ka mēs turpinam kopā dzīvot. It kā parasta kopdzīve, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai šoreiz nav noslēpumu. Es nezinu, kā lai koncentrējas darbam. Ir grūti.

Insanity, Reality

Viņš pateica. Pateica, pateica, pateica. Zvērs pateica, ka tiešām nezina, vai tas, ko pret mani jūt, ir mīlestība. Es raudāju. Ļoti raudāju. Bet viņš mani turēja, apskāva un es jutos droši. Vēl šobrīd man ir sajūta, ka viss būs labi. Kā viņš pats teica - ir tikai jātiek galā ar sevi. Un es neesmu ne pie kā vainīga. Bet sāp ellīgi. Nekas vēl nav nolemts.