Sapuvis

Ir tāda sajūta, ka drīz smadzenes aizies pa pieskari.. Nav riktīgi..

Uzmanību! Trausls!

Šogad pieņēmu lēmumu atkal sākt savu ikdienu pierakstīt blogā un izveidot arī gada apņemšanās listi. Tomēr izdomāju dot priekšroku savam Tumblr kontam, kur iepriekš publicēju tikai skaistas smukbildītes.  Tad nu šeku reku Ninettas 2014. gada blogs:

NEMIERA GARS

Apskāviens

Suddenly we've all become very silent..

Amfotērs

Cik viegli tomēr padarīt sirdi smagu. Bet ne tikai skumjām un mokām tāda vara, jo arī laime spēj ielīt vārstuļos kā kausēta alva. Sasodītā apziņa, ka dzīvē ar kaut ko ir neticami paveicies. Atliek sēdēt kā neaptēstam un brīnīties, brīnīties vien. Laimi mēra smagumā. Jo smagāka tā ir, jo vairāk sirdī, jo grūtāk būs dzīvot bez šī svara. Es teikšu, ka dzīvot ar vieglumu sirdī ir dzīvot kā ar tukšumu, bezdibeni sevī. Nekad nebūs gana, nekad nesapratīsi, kas tevi piepilda un dod sātu. Nekad nesapratīsi, ka viss šai dzīvē var būt gaistošs un nepastāvīgs. Masas trūkumu vienmēr pamanīt - varēs sajust, kā sirsniņa sūrst. Piepildi sevi ar verdošu mīlu, raženu kaisli vai skaistu saulrietu, un aizver savas artērijas, kad kā infekcijas slimība tevī vairoties grib sāpe un neprāta gari. Neatkāpies ne soli no tā, ko mīli. Nekā dārgāka tev dzīvē nekad nebūs. Lai ir tas smagums, kas notur uz zemes un dod iemeslu dzīvot.

Ugunssirds

Kas padara tevi stiprāku? Tā, lai būtu spēks veco likvidēt.

...

Kas gan palicis no manas rīta kafijas?
Biezumi
Neizmaisīts cukurs
Mazuma piegarša

Pēkšņi pamodusies rīta buča

Kliņģerīte

Pēkšņi es saprotu, ka esmu citāda. Labāka. Vēl nesen pēc katras darba dienas es biju nīgrum-pūznis un nespēju nekādi atgūties, visu laiku bija saspringta sajūta. Ir par agru spriest, kā ilgtermiņā jutīšos ar jauno darbiņu, bet pagaidām ir tik labi! To jūtu es, to jūt mans Mīļotais. Un katrs vakars mums tagad ir pilnvērtīgāks un laimīgāks kā sen jau nebija bijis. Rozā krekliņš laikam mani tik tiešām bija izsmēlis. Tagad tikai sagaidīt pirmo silto pavasara dienu un saķert pirmos vasaras-raibumiņus. Tad būs pavisam jauki.

Pēdējais Karstvīns

Februāris, februāris, marts, aprīlis, marts.. Ne uz priekšu, ne atpakaļ  Tieši šeit un tagad ir vienīgā opcija, kas man ir dota. Tieši tagad un šeit es varu izdarīt kaut ko muļķīgu, bet varu izdarīt arī kaut ko pilnīgi radikālu, kas ietekmēs visu manu turpmāko dzīvi. Māksla pateikt visu, it kā nepasakot neko, un māksla pateikt neko, šķietami runājot bez gala, non-stop. Kura vērtīgāka?

Man pietrūkst skaņas, kad kūst sniedziņš un atsalušajā zemītē lēni uzsūcas ūdens. Man pietrūkst brīnumainās sajūsmas, ieraugot pirmos sniegpulkstenīšus un krokusiņus. Bet vismaz ir tas mazais saldskābais mierinājums, ka tūlīt jau tūlīt būs, tikai mazliet jāpaciešas. Dienu pēc dienas pavasara siltais mirklis nāk arvien tuvāk. Kad tas pienāks, mans vīrietis iesēdinās mani mašīnā, vedīs līdz aizvedīs uz jūriņu un tad, aiz rokas saņēmis, mudinās kāpelēt pa ledus blāķiem krastā. Mēs dzīvosim. Mēs dzīvojam.

(Sa)Grausts.

Dienu no dienas pati ar sevi es jūtos šādi.

Sauleszaķīši

Savu mūžību nav nekādi vārdi šim blogam veltīti. Varbūt beidzot dzīvoju? Un it kā gribas teikt: "Jā!" Ilgi pie sevis domāju, vai publiski to atzīt vai tomēr turēt kā savu smaragdu sirdī, bet ir tā, ka Widow mani uztur dzīvu. Nebiju iedomājusies, ka kādreiz dzīvē man būs lemts tā "iekrist" uz kādu cilvēku. Nezinu, ko īsti tagad cenšos no sevis izdabūt un ko tieši paziņot; vienkārši vēlējos mīļi pačukstēt, ka ir skaidrs kā lāstekas mirdzumiņš saulē - ar viņu vēlos būt un dalīties visā. Mēs pilnīgi savijušies, saķērušies un samīlējušies. Ir tie mazie sīkumi, kas sakņudina sirsniņu un izvilina smaidu. Piemēram, katru reizi, kad pēc Widow eju dušā, viņš uz aizsvīdušā spoguļa man ir atstājis kādu mīļu ziņu vai zīmējumu. Un arī viņam ir dienas, kad pilnīgi "nobrauc jumts", un tad mēs abi divi esam laimīgi idioti (nebiju domājusi, ka pasaulē ir vēl tāds jokainis, kā es). Un (piedodiet par atklātību) viņš burvīgi mīlējas. Tad nu sanāk, ka esmu dabūjusi vīrieti ar tām 3 īpašībām, ko pirms gada ierakstā "Āboli" pieminēju.

Tikai kā melnas ēnas ik dienas klāt ir manas figņas. Cik ilgi var tā dzīvot?