Mums it kā viss ir kārtībā, lai gan vienlaicīgi tā nemaz nav.. Ir brīži, kad viss ir teju kā pa vecam, bet tad atkal iestājas "es tevi negribu" fāze. Es citreiz prātoju, vai tā nav mana vaina, ka pirms divām nedēļām atklāju, ka jūtos nevajadzīga. Un blakus vārdiem "Es tevi joprojām mīlu" viņš teica, ka tikšanās ar citiem cilvēkiem viņam arī ir ļoti vajadzīga. To es vēl varu saprast. Bet man vienkārši netīk, ka jebkura cita persona spēj viņa uzmanību noturēt labāk nekā es. Un tad vēl papildus nāca divas dienas, kuru laikā nekad vēl nebiju jutusies tik sveša viņam. Visa sakne ir tajā, ka viņam ir problēmas ar skolu un līdz ar to ģimenes dzīvi. No tā ciest dabūjam mēs abi. Ir cerība, ka tad, kad tiksim īrēt iecerēto dzīvokli, kad tiks nokārtota skola un uzsākti darba meklējumi, viss nokārtosies. Pagaidām man atliek tikai dzīvot sirdi plosošā rutīnā. Par katru mirkli, kura laikā jūtamies tuvi, mana sirds gatava eksplodēt. Buču skaits ir samazinājies līdz nepiedzīvotiem apmēriem. Vienu reizi fiziskās tuvības laikā es teju raudāju, jo uznāca panika, ka varbūt viņu pazaudēšu. Mums 22. septembrī ir 2 gadu kopā būšanas jubileja. Uz bildinājumu es vairs īsti neceru (lai gan tomēr ceru to sagaidīt kaut kad nākotnē), bet uz kaut kādu romantiku gan.
-Pie velna, pasaki taču man jel, ka tu mani vēl vismaz gribi!!-
Pieļauju, ka emociju izlāde blogā man varētu palīdzēt arī tādā veidā, ka manas bažas un raizes nesajutīs viņš, jo daudzreiz es pilnīgi lieki pārdzīvoju. Tā iet, kad nav labākā drauga personas. Man ir tikai viņš - mans Zvērs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru