Es pamazām aizmirstu, kā tas ir - būt depresīvai, nelaimīgai. Protams man ir mazliet žēl, ka tas nav tīri tikai pašas spēkiem, jo visu mainīja tas mirklis, kad atkal atguvu savas debesis. Nekas nelīdzinās sajūtām, kad ir otra puse. Šodien izlasīju senai draudzenei profila informācijā tekstu: "Manis nav". Tajā brīdī es nesapratu, kāpēc cilvēks jau tik ilgi ir nelaimīgs. Jutos slikti, jo biju priecīga, ka pati neesmu šādām domām un sajūtām vairs ne tuvu.
Mums ne vienmēr viss ir saskanīgi. Bet kaut kas mūs satur kopā. Tā pamatīgi. It kā ar momentlīmi salīmēti pirksti, kurus, cenšoties atdalīt, sanāk sāpīgi plēst līdz pat āda plīst līdzi un asinis tek. Tiesa, vienam pirkstam vienmēr paliks pielipis lielāks gabals otra pirksta. Sanāca šaušalīgs salīdzinājums, bet mīlestībā visu laiku nevar būt pūkaini.
Vēl es šodien sapratu, ka visiem lielākoties labsajūta saistās ar kaut ko mīkstu. Mīkstas konfektes, mīksta gulta, mīkstas čības, mīksts paklājs, mīksts dvielis, mīkstas mantiņas, mīksti mati un āda, mīkstas lūpas (skūpstīties ir tik o-ho-hoo!), mīkstas drēbes, mīksts mākonis..
Un rakstot tik daudz reižu vārdu "mīksts" man paliek jocīgi, jo vārds šķiet zaudējis savu acīm redzamo jēgu, un es cenšos to saprast pēc tā, kā tas skan. Līdzīgi kā reizē, kad es aizmirsu, kas ir burkāns. Izdzirdējusi to vārdu, es ilgi pie sevis to atkārtoju un centos iedomāties, kādam objektam gan varētu piederēt tik kraukšķīgs vārds. Bet reizēm sanāk nejauši uziet vārdus, kurus atkārtojot atkal un atkal rodas sirreāla sajūta. Senos laikos nebija valodnieku, kāds ieraudzīja kaut ko jaunu, un visi to sāka kaut kā saukt. Dīvaini. Es labprāt gribētu to maģisko brīdi piedzīvot, kad rodas vārds. Pilnīgi jauns, nekur vēl nerakstīts un nerunāts. Mūsdienās daudzus vārdus darina jau no esošajiem. Manuprāt, tā nav vārda radīšanas māksla. Drīzāk mehānika. Paņem sakni, pieliec priedēkli, piedēkli un beigās galotni, sanāk žeburs, bet nevis jauns dzinums.
Atgriežoties pie realitātes.. Es jau pāris dienas esmu apslimusi. Gulēšana ar iesnām ir briesmīga. Man nakts vairs nav nekāds enerģijas atgūšanas process, bet kad smakšana, krākšana un pamatīgas neērtības. Un kā pilnīgi stulba pamanījos elpošanai caur degunu vajadzīgos pilienus atstāt darbā. Darba priekšauta halātā. Un halātu es aiznesu uz mazgāšanu (tagad visi iedomājas FFFFFFFFUUUUU.... sejiņu). Kamēr rakstu, liekas, ka deguns jūtas daudz labāk, bet es nesteidzu sev apgalvot, ka rīt jau būšu vesela. Apsargs man ieteica uztaisīt sinepju vannīti pēdiņām. Tagad pēdiņas jau vannītē pabijušas, ir ietītas divos zeķu pāros, bet vēl jūtu, kā šur tur tirpst un kož no sinepītēm. Notiesāju arī mazu daliņu sinepju tāpat un dīvainā kārtā sapratu, ka tik negaršīgas jau nav (ik pa laikam aktuāls ir gaumes konflikts - man mārrutki, bet Zvēram sinepes).
Man šodien sanāca daudz vārdu. Bet es arī izlasīju, ka sievietes vairāk runā, jo mūsu smadzenēs rajons, kas atbildīgs par komunikāciju, ir lielāks nekā vīriešiem. Un turpmāk es arī nedusmošos par reizēm, kad pamostos pirms modinātāja, jo izrādās zemapziņa mani pašu šādā veidā pasargā no stresa. Paldies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru