Nē, nevaru likties mierā. Ir vēl pāris rakstāmas domas.
- Labums no bloga (un dienasgrāmatas kā tādas arī, bet to es nerakstu, tāpēc nemaz par dienasgrāmatām neturpināšu), kas tiek rakstīts jau ilgāku laiku, ir tāds, ka iespējams izlasīt to, kas bijis aktuāls un uz sirds pirms gada tieši šajā pašā dienā. Ja salīzina oktobri tad (attiecību krīze un pašķiršanās ar Zvēru) un oktobri tagad (Ini Londonā, bļe, vergo viesnīcā, ir iemīlējusies neesamajā un rudenī, bet tomēr laimīga bez attiecībām), rodas daudz domājamās vielas. Es noteikti esmu mazākā depresijā, kā toreiz. Lauztā mīlestība sadzijusi, baudu tīri normālo brīvās meitenes statusu. Tomēr no vieniem sūdiem otrā dirsā. No tā laikam izriet doma, ko var lasīt nākamajā paragrāfā.
- Kāpēc es vienkārši nedaru to, ko gribu? Tā tas ir jau tik ellīgi sen. Visu laiku kaut ko paciešu, dzīvoju kaut kādai mistiskai nākotnes dienai, gaidu, kad neērtības pāries. Turpinu rāpot pa sūdainu ceļu, ko pati sev lielā mērā izvēlējusies. Jā, vienmēr jau nevar darīt visu un tikai tā, kā gribās, jo ir gan ierobežojumi, gan nepiemērots laiks. Bet varbūt tie ir muļķīgi attaisnojumi. Ar to vēl man jātiek galā. Reāli sanāk, ka es pati sev liedzu laimi tikai idejas par laimi vārdā. Galu galā jāiemācās, ka ne jau mantiskās lietas nosaka to, cik laimīga būšu, kaut arī bez tām nevar. Kerzas, vīns, brauciens uz jūru, henna.. Laime tomēr maksā arī naudu, bet naudu es iegūstu strādājot; tātad ar darbu es "nopērku" laimi. Ja to izdomā tā, tad izklausās pat pelnīti un īsti. Padomājot intensīvāk, sapratu, ka patiesāka laime ir kaut kā darīšanā, nevis tajā, kas man pieder. Jej bogu, vai es vispār saprotu, kas man būtu laime? Šobrīd tīrākā versija: būt tādai, tur, tā (un ...) , lai es domātu, ka šāda, šeit, šādi (un ...) es gribētu pavadīt savu dzīvi. Nu vismaz tik ilgi, līdz mainītos vēlmes, nākotnes vīzija vai pasaules uztvere.
- Ieguvu noderīgus padomus, kā meklēt darbu Londonā. Tad nu atliek riskēt. Un riskēt reāli tiešām vajadzēs. Bet vai tad es vispār drīkstu sev tik ļoti darīt pāri, paciešot esošo darbu un vienmuļo ikdienu? Es taču esmu kā vairāk vērta.
- Tomēr dzīvē vienmēr būs pienākumi, atbildība, saistības. Arī tad, ja tie būs pretrunā ar patiesajām vēlmēm, būs vien jādara, kā likts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru