Ir dziesmas, kuras palicis grūti klausīties. Tās bijušas man ausīs dienu no dienas, mērojot ceļu uz darbu, veikalu un mājup no tiem. Tās likušas justies labāk, apsorbējot sevī manas bailes, negācijas, šaubas, sāpes un raizes. Izpildījušas savu "misiju" dziesmas nu nomestas attālākā pleilistes stūrī. Katru reizi, kad sāk skanēt, spiežu "skip" vai "next", jo jau ar pirmajām notīm atskan arī sajūtas, ko tās sevī noglabāja. Mirušos tak augšām-necelsim, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru