Kā būtu, ja es pamostos skaistā laikā ap kādiem deviņiem no rīta? Kā būtu, ja es rīt visu dienu dzertu tikai tēju un atbrīvotu savu organismu no piesārņojuma? Kā būtu, ja es izietu pastaigāties un nopirktu tikai sevis atzītās veselīgās lietas? Kā būtu, ja, pārnakusi no pastaigas, es ieietu jaukā dušā, veiktu kosmētiskās procedūras un savestu sevi daudz maz sievišķīgā kārtībā? Kā būtu, ja es atzītu, ka slimošana un tās blakusparādība mazkustība ir atstājusi man dažus liekus kilogramus, ko tik cītīgi metu nost 2011. gada nogalē? Kā būtu, ja es veltītu savu laiku, domas, sirdi, papīru un tinti, lai uzrakstītu pāris rindkopas viņam? Kā būtu, ja es vēl kādam pateiktu, kas man kaiš? Kā būtu, ja es noskatītos "Le Bruit Des Glaçons" (2010) un omulīgi turpinātu dzert tēju pēc tējas? Kā būtu, ja es atkal palasītu Monteņa "Esejas"? Kā būtu, ja es beigtu slīkt depresīvā jūrā, atzītu savas problēmas un mēģinātu kaut ko mainīt? Kā būtu, ja es pārstātu būt vaimanu pilna muļķe un sāktu slēgt vaļā laimi ar vecajām un jaunajām atslēdziņām? Kā būtu, ja es atkal būtu bez piecām rakstnieks? Kā būtu, ja es rīt justu un domātu visu iepriekš minēto, nevis autopilotā aizietu ierastajā sūdu vagā? Kā būtu, ja es rīt tomēr spētu sevi disciplinēt un mazliet norūdīt raksturu? Kā būtu, ja es sevi izglābtu?
Ejot gulēt, es ar sevi lepotos un parīt būtu labāka.
Dzīvē ir iespējas, kas atnāk pašas, bet uz tām gaidīt laikam ir pilnīga idiota muļķība. Mana draudzene teica, ka mana slimība centās man kaut ko iemācīt, kaut ko pateikt. Man nav ne jausmas. Tā laikam runāja latīniski.
Viena griba pret otru. Interešu konflikts, lai gan uzvarot tā spēcīgākā griba. Un tā ir tikai un vienīgi mana vaina?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru