Sociofobija

Un es domāju par stāvēšanu ceļmalā.

Aiz muguras mana dzīve, acu priekšā citu dzīve, bet aiz tām horizonts. Vējš pūš no sāna mazliet stiprāk, nekā labpatiktos, un koki, jā, tie čaukst un čaukst ar savām lapām, radot troksni, nevis mīlīgu šalkoņu. Saule spīd auksti, kaut ir +23°C. Es jūtos sveša. Sveša, svešāka, vissvešākā, un prātā ir domas par to, cik gan iesīkstējusi ir patiesība. Pēc brīža jāiet atpakaļ, jāturpina dzīvot līdzi citādajiem citiem. Tomēr uz mirkli, kaut vai uz šo vienu mirkli, es biju sveša. Es biju sev. Un tā intuīcija man čukstējusi dzīvi jau sen.

Ziniet, mīļie un nīstie. Es godīgi pateikšu, ka esmu savā dzīvē kļūdījusies daudzās izvēlēs. Visvairāk esmu kļūdījusies tur, kur izvēli nemaz neesmu redzējusi. To es nožēloju visvairāk. Te nu es esmu. Problēma pati sev, un bulīmija ir tikai simptoms. Mīt manī kaut kāds debīlais liriķis, bet, paldies dieviem, tā nav vienīgā manis daļa. Esmu arī spītīgā kaza un mērķtiecīgais ūdensvīrs. Esmu arī saprātīgais un neatlaidīgais veģetārietis, kā arī oriģinālais, praktiskais, radošais un radošais numur viens. Es nezinu, kur es gulēju visus šos gadus, un es nezinu, kāpēc es turpinu gulēt. Un vēl jo godīgāk es pateikšu, ka man vienkārši liekas - daudz kas ir bezcerīgi. Es palieku bezcerīga. Ir šausmīgs nogurums no elpošanas vien un nebeidzamās cīņas ar apkārtējo pasauli, kamēr iekšējās cīņas vēl nav izcīnītas. Ir pliekani vārdi un neliels jēgas daudzums.

Doma jau nav par to, ka zāle citur ir zaļāka. Doma ir par to, ka šī sēta ir sevi izsmēlusi.

Doma ir par to, ka tādai, kāda esmu tagad, man nav nākotnes.