Es tikpat kā nerakstu. Es zinu. Viens no iemesliem vien tāds, ka datoru esmu aizdevusi kādam, kam tas reāli nepieciešams. Bet arī no plika datora man jēgas nebūtu, jo par internetu nevaru atļauties samaksāt. Bet ne par to vispār šī himna šoreiz.
Pēdējā laikā es it kā sevi vairs neapzinos. Ikdienas plūsma, ikdienas vājības un nesmukumi, brīvdienu prieciņi un sāpīgās laimītes. Tā varētu raksturot manu martu. Uzskatu, ka esmu iegrābusies ar dabūto darbu. Jā, to var darīt, iet un zombijiskā manierē strādāt, bet es jūtos kā pilnīgi ne savā ādā teju ik minūti, ko pavadu tajā darbā. Tomēr esmu arī spērusi soli cita darba meklējumos. Vēliet labu!
Kādu laiku spriedu, vai neesmu nelaimīgi iemīlējusies. Tad spriedu, vai vēlos attiecības vai labāk esmu viena. Šorīt modos un pie sevis domāju, ka esmu jocīgā savas dzīves posmā. Es neesmu ar ne vienu kopā, bet neesmu arī pilnīgi viena. Oficiāli, jā, brīva, bez saistībām, bet es uzturu dažādas attiecības ar dažādiem vīriešiem. No tā kopā pat sanāktu viens vesels. Gandrīz. Tā pat ir tīri jauki. It kā par maz, bet nopietni šaubos, vai man vajadzētu un gribas ko vairāk. Man patiesībā ir paveicies ar katru no viņiem. Šobrīd visvairāk novērtēju Kriša esamību. Viņš liek domāt un ir tā, kā man gribas / vajag.
Pilnīgā nejēdzībā es lielākoties tiecos uz kauliem par spīti to neglītumam. Tad pēkšņi uz mani pa citai tēmai paskatās Krišs un pasaka, ka vīrieši nav suņi un viņiem vajag, lai dāmai būtu mīkstumi. I'm so fucked up.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru