Ir jābrīnās. Ir sasodīti jābrīnās vismaz reizi dienā, kā gan es un Widow atradām viens otru. Satikšanās rezultāts vienkārši ir pārsteidzošs un neticams. Ikdiena un dzīve par kaut ko ir kļuvusi. Sajūta tāda, ka dvēseles savijušās un līdz pēdējam mirklim viena otrā dzīvos. Ko gan es cenšos apmuļķot, mēģinot šeit rakstiski kaut ko paskaidrot, ja pirms tam esmu n-tās reizes mēģinājusi to vārdiem pateikt?
Jocīgam kontrastam uzdūros, skatot vecos bloga ierakstus. Sāp sirds par nelaimi tad un laimi šeit un tagad. Bet tas viss pieder pie lietas, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru