Slāpes

Un te pēkšņi (kaut arī tas jau sen ir briedis) gribas lamāties, dusmoties, lādēties, ņerkstēt, varbūt arī paraudāt un pažēloties. Psc, jā, ir cilvēki, kas var, kam sanāk, kam veicas, viss izdodas un dzīve iet uz augšu un augšup vien. Ir tie saulainie maitas laimes luteklīši. Nešaubos, ka liela daļa ir arī pie savas laimes strādājusi un svīdusi zaļās miesās, lai kaut ko sasniegtu. Un te man gribas sist pa seju. Sev gan jau visticamāk. Tomēr labāk aizeju izmazgāt matus un nolakoju pa jaunam nadziņus.

Vai nu es negribu gana stipri, vai arī man tiešām neder darīt tā, kā visi citi dara. Un cik tad skatīsies uz citu zelta lauriem? Vai tad tas kaut kādā veidā manu vainagu sazaļos? Galu galā spēka un apņēmības vietā es dabūnu pilnīgu ļerpatas sajūtu.

Ir viens liels "bet". Pilnīgs iebildums, protests un arguments visām manām žēlabām. Šobrīd tas guļ gultā, man līdzās un raksta kursa darbu. Mans mīļotais vīrietis.

Man vienkārši ir žēl, ka man neizdevās. Nejauka apstākļu sakritība.

Mākslinieks pašmācības ceļā - challenge accepted!