Savu mūžību nav nekādi vārdi šim blogam veltīti. Varbūt beidzot dzīvoju? Un it kā gribas teikt: "Jā!" Ilgi pie sevis domāju, vai publiski to atzīt vai tomēr turēt kā savu smaragdu sirdī, bet ir tā, ka Widow mani uztur dzīvu. Nebiju iedomājusies, ka kādreiz dzīvē man būs lemts tā "iekrist" uz kādu cilvēku. Nezinu, ko īsti tagad cenšos no sevis izdabūt un ko tieši paziņot; vienkārši vēlējos mīļi pačukstēt, ka ir skaidrs kā lāstekas mirdzumiņš saulē - ar viņu vēlos būt un dalīties visā. Mēs pilnīgi savijušies, saķērušies un samīlējušies. Ir tie mazie sīkumi, kas sakņudina sirsniņu un izvilina smaidu. Piemēram, katru reizi, kad pēc Widow eju dušā, viņš uz aizsvīdušā spoguļa man ir atstājis kādu mīļu ziņu vai zīmējumu. Un arī viņam ir dienas, kad pilnīgi "nobrauc jumts", un tad mēs abi divi esam laimīgi idioti (nebiju domājusi, ka pasaulē ir vēl tāds jokainis, kā es). Un (piedodiet par atklātību) viņš burvīgi mīlējas. Tad nu sanāk, ka esmu dabūjusi vīrieti ar tām 3 īpašībām, ko pirms gada ierakstā "Āboli" pieminēju.
Tikai kā melnas ēnas ik dienas klāt ir manas figņas. Cik ilgi var tā dzīvot?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru