Februāris, februāris, marts, aprīlis, marts.. Ne uz priekšu, ne atpakaļ Tieši šeit un tagad ir vienīgā opcija, kas man ir dota. Tieši tagad un šeit es varu izdarīt kaut ko muļķīgu, bet varu izdarīt arī kaut ko pilnīgi radikālu, kas ietekmēs visu manu turpmāko dzīvi. Māksla pateikt visu, it kā nepasakot neko, un māksla pateikt neko, šķietami runājot bez gala, non-stop. Kura vērtīgāka?
Man pietrūkst skaņas, kad kūst sniedziņš un atsalušajā zemītē lēni uzsūcas ūdens. Man pietrūkst brīnumainās sajūsmas, ieraugot pirmos sniegpulkstenīšus un krokusiņus. Bet vismaz ir tas mazais saldskābais mierinājums, ka tūlīt jau tūlīt būs, tikai mazliet jāpaciešas. Dienu pēc dienas pavasara siltais mirklis nāk arvien tuvāk. Kad tas pienāks, mans vīrietis iesēdinās mani mašīnā, vedīs līdz aizvedīs uz jūriņu un tad, aiz rokas saņēmis, mudinās kāpelēt pa ledus blāķiem krastā. Mēs dzīvosim. Mēs dzīvojam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru