Es atkal esmu iegrimusi sevis šaustīšanā. Un kāpēc gan tikai es viena? Ak negodīgā netaisnīgā! Nu nevajag, nevajag lasīt pusotru gadu vecas īsziņas un pat ne pusgadu vecas, pirms attiecību pārrāvuma, kur vēl kūsā mīlestība, kuras man tik ļoti pietrūkst. Tāpēc es visu izdzēsu. Dullumā divas norakstīju savā blociņā, lai tomēr kaut kas man būtu palicis. Kad nākamais rīts pēc ballēšanās folkbārā bija diegan šaubīgs (lasi - sakniebtas lūpas un rupjš "beidz!") aizvakar darbā atkal uznāca tāds kā nervu sabrukums. Drīzāk, man palika slikti no iespējamajām sāpēm. Un vakar viņš tomēr prasīja, lai viņam piezvanu. Līdz brīvam brīdim bija 3 stundas, un tās vilkās nežēlīgi ilgi. Es baidījos, ka viņš pateiks to, no kā visvairāk baidos. Vēders bija sapinies mezglos. Bet galu galā saruna bija saruna. Notikumu atstāsti, ikdienas informācija. Varbūt pietrūku? Ir ļoooti grūti izturēt tos kontrastus, kādi ir mūsu attiecībās.
Un doma ir un paliek viena un tā pati. Nu kāpēc, kāpēc Tu mani nemīli?
Ir tikai 2 iespējas.
1. Es nolienu savā dvēseles stūri, uzmetu raudošo lūpu un gaidu nākamo doomsday;
2. Es atmetu pirmo variantu, lai tā vietā mīlētu uz pilnu klapi par spīti pretmīlestūbas trūkumam, nolemju sevi pilnīgam spēku izsīkumam un sagrauju, ja nu tomēr pienāk doomsday, bet iegūstu daudz vairāk, ja atdzīvojas vismīlošākās jūtas.
Vēl jau varētu izdomāt vēl kādu iespēju, bet es esmu pārāk spītīga, lai atteiktos no Zvēra. Bet kā īsti notiek cīņa par otru cilvēku?
Iekšēji lūdzas milzīga vajadzība lauzt pastāvošo kārtību, lauzt sevi, lauzt ikdienu. IZLAUZTIES!
Labā ziņa - man šomēnes tiešām būs kerziņas. Sirds ietrīsas priekā..
Sestdien bija "Skyforger" folkbārā "Ala". Bija daudz brenguļa, kerzu, mataino un daudz tautas mūzikas. Būs jāiet turp biežāk. Sanāca pat vienam Skyforger-am pieskarties :) Man uz rokas bija zīmogs. Žēl, ka nācās mazgāt nost.
P.s. Jau divas dienas nostrādāju ar melnajiem ragiem ausīs. Neviens neko vēl nav aizādījis. Success!
Ļauj man piedzīvot sapni..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru