Vislabāk es jūtos, kad man pirkstā ir mans gredzens un rokā pildspalva.
Un man vienlaicīgi gribas dusmoties un priecāties par Viņu. Pēdējā laikā paliek arvien vairāk vienlaga, bet citreiz tomēr esmu muļķīgi smaidīga. Ilgi tas tā vairs nebūs.
Manī vienlaicīgi ir spēks un tukšums, laime un posts, nākotne un beigas, liesma un upes gultne. Es mīlu un nīstu, velku un atgrūžu, eju un stājos, mīlu un nīstu. Es esmu es, Tu un viņi.
Un man tik ļoti pietrūkst apskāvienu, bet tajā pašā laikā sparojos un saku, ka man tos nevajag. Saku, ka man neko nevajag. Tā nu es stipra, dumja, vāja un Es.
Es varētu te palikt, šeit, šajā istabā ar šokolādi un ūdeni. Rakstīt vēstules, bet nesaņemt nevienu. Pamazām atsakos no tā, kas mani nevēlas. Tāda ir lietu kārtība. Kāpēc just kādam, kas tev nejūt?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru