Šobrīd atrodos tādā diezgan dīvainā emocionālā stāvoklī. Negribas nevienam konkrētam par to rakstīt vai stāstīt, tāpēc izvēlos sevi paust šoreiz blogā.
Vakar bija tā laimīgā diena, kad beidzot pārvācos uz savu dzīvesvietu. Īrēju istabiņu privātmājā. Saimnieki ir ārkārtīgi jauki cilvēki, māja ir kārtīga, rajons drošs. Tieši mana istabiņa man neprātīgi patīk. Es ar to saaugu jau pirmajā brīdī, kad biju ieradusies to apskatīt, lai gan tad vēl nezināju droši, vai tieši šo īrēšu. Un nu te es esmu. Un te laikam tad sākas tā nostaļģija un melanholija. Man ir savā ziņā jauna dzīve, man beidzot ir sava vieta (kas ir ļoti mājīga), man ir darbs, kas nes peļņu. Esmu nodrošināta un neesmu uz ielas. Tā teikt, fizioloģiskās vajadzības ir apmierinātas. Un ko tālāk? Tās lietas, tie cilvēki un notikumi, ko vēlos, man nav sasniedzami. Tad kā lai es realizēju laimes sajūtu, atrodoties prom no man svarīgā? Nē, es neesmu nelaimīga, bet neesmu piepildīta. Vai ir muļķīgi, ja mans "pildījums" ir tik ļoti atkarīgs no citiem cilvēkiem? Es, kaut arī esmu intraverta, tomēr nespēju būt vientuļa. Un es pieķeru sevi pie domas, ka tik ļoti gaidu [...].
Vai manī kaut kas ir? Kaut kas, kas spēj piesaistīt, saistīt un patikt?
Ik pa laikam skumstu par tēti. Atrodoties prom no mājām, man nav vēl pilnīgi reālas apziņas par notikušo. Šeit es esmu prom no visiem saviem mīļajiem, un es viņus neredzu nevienu. Tikai tad, kad cenšos iedomāties nākotni, kurā tēta nav un nebūs, sāk birt asaras. Šodien bija bēres. Cilvēku esot bijis daudz. Liekas netaisnīgi, ka es, viņa paša meita, tajās savukārt nebiju. Tētis esot bijis gaiši, skaisti saģērbts, zārks arī glauns. Bet man pēdējās atmiņas palikušas par viņu vēl dzīvam esot. Varbūt arī nav tik slikti? Galvenais, ka pirms aizbraukšanas pateicu, ka mīlu viņu. Tad nu dzīvojot, aizmiegot, esot komā un mirstot viņš to zināja. Tikai ļoti vēlos, kaut tētis būtu ilgāk bijis šai-saulē, lai redzētu, kā es par kaut ko kļūstu, un varētu ar mani lepoties.
Noskatījos "The Piano" (1993) un "Black Swan" (2010). Pamatīgi iesita pa smadzenēm, bet lika arī pēc kaut kā ilgoties. Vēlos gara biedru.
Es kādreiz gribētu noglāstīt notetovētas vīrieša krūtis. Vismaz pagaidām man liekas, ka gribētu.
Un vēl man ir ieslēdzies kāds klikšķis, kas saka: "Vēlos redzēt pasauli!" Pagaidām spēju vien konkrēti apzināt vēlmi redzēt Parīzi un Skotiju. Saprotu jau, ka Skotija ir valsts, nevis pilsēta, un izvēles iespējas, ko tur apskatīt, varētu būt diezgan lielas, bet galvenais, lai ir drēgnā Skotijas daļa ar klintīm, sulīgi zaļo zāli un balto lietu.
Un man tā sagribējās ziemiņu..
Un varbūt man tevis nav..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru