Gājputni

Tā negadās bieži, bet gadās. Ja dienas pirmajā daļā 24. februārī es jutos salīdzinoši normāli, tad jau vakarā biju galīgi sašļukusi. Savukārt 25. februāra rīts man sākās ar galva kā spainis sajūtu un turpinājās ar 38,2° temperatūru vakara pusē. Bet nu lai slavas dziesma skan farmaceitiem un dabas dropēm. Šodien klājas krietni labāk (bet es nekad nespēšu justies normāli ar iesnām) un jācer, ka rīt darba dienā man būs gana laba pašsajūta, lai spētu visu paveikt. Galu galā atgadījās, ka es biju slima ap savu tik svarīgo dzimšanas dienu. Un šajās brīvdienās palika neuzadīta cepure un nepadarīti vēl citi jauki darbiņi. Spēju vien sēdēt ar laptopu klēpī un truli meklēt interesantu lasāmvielu. Kaut kā galīgi nevilka uz drūmajām Sibīrijas atmiņu ainām, kas grāmatā. Bet lai es nebūtu galīgi visu salaidusi dēlī, es tomēr piespiedīšu sevi uzrakstīt tās labās rindas, ko nēsāju prātā.

Jauna desmitgade.

Esmu beidzot atstājusi aiz muguras tīņu gadus. Kaut arī es nejūtos kā tīne jau labu laiku un uzstājīgi sevi dēvēju par jaunieti, kas skan cienījamāk, šī angliskā galotne tomēr vilkās līdzi (thir-teen, four-teen, ..., nine-teen). Beidzot oficiāli šī aste ir nocirsta un esmu ieguvusi nopietnāku gadu skaitli. Dzimšanas dienu sagaidīju pietiekami jauki, lai būtu mierīga. Ar Zvēru bijām kino, tad uz picēriju. Mājās braucām salīdzinoši ātri, jo nebija tālāku izklaides plānu. Pagatavoju svētku vakariņas, kēksu un dabūju pat nopūst divas svecītes. Kaut arī neviens īpaši nebija parūpējies par manas svētku dienas notikumiem un visu es vairāk vai mazāk sev sagādāju pati, jutos labi. Svarīgi bija atzīmēt, gūt prieciņus, atļauties svētku sajūtu. Līdz pilnai laimei man pietrūkst kerzu. Naudas lietas pagaidām kā nesavelk, tā nesavelk. Bet esmu pārliecināta, ka martā viss notiks.

Atklāsme.

Domāju, domāju līdz izdomāju, ka man taču visa dzīve vēl priekšā. Bet! Dotais laiks ir jāizmanto lietderīgi. Kad ciemojos pie Matīsa, viņš bija uzlicis Disturbed M.O.L. fonā, kur bija gan intervijas, gan, protams, dziesmas. Un viens no grupas čaļiem pauda savu pārliecību, ka nedrīkst tērēt laiku lietām, ko negribas darīt. Ir jāīsteno savi sapņi un jādara sev svarīgas un tīkamas lietas. Tā nu es šodien domāju, ka es gribu dzīvot līdzīgi. Izniekot dzīvi nav grūti. Kamēr esmu jauna (un gan jau arī tad, kad vairs nebūšu), gribu piedzīvojumus, gribu pilnveidot sevi. Iekšējais triumfs, kad piekāšam lietas, lai darītu sevi laimīgu, nelīdzinās nekam citam. Tā nu es jutīšos, kad pametīšu BC. 

Gājputni.

Un es nevaru sagaidīt pavasari, jo spēju vien vāji atminēties to, kā silda seju pirmie siltie saules stari, kā uzrodas pirmie vasaras raibumi, kā smaržo kūstošs sniegs un kā valda auksts, bet saulains pelēcīgums ar spirgto zaļuma auru. Man liekas, ka pavasarī būšu mīlestības pilna..