Marcipāna Sestdiena

By Madamadara

Būtu grēks publiski neuzrakstīt, ka es tiešām jūtos labi un laimīgi.

Pirmkārt, man bija četras brīnišķīgas brīvas dienas. Atpūta no darba ir tiešām ļoooti vajadzīga.

Otrkārt, es šīs dienas pavadīju ar foršajiem melnajiem ragiem ausīs, nevis parastajiem metāla tuneļiem, kas ir pieticīgāki.. Vēlos, kaut biežāk varētu atļauties extraordinary stuff.

Treškārt, Zvēra mamma sagādāja tiešām jauku pārsteigumu uz mūsu dzimšanas dienām. Šogad mēs tikām aizvesti uz "Skrīveru Saldumi" ražotni. Un pats jaukākais: mēs paši veidojām marcipāna figūriņas, dabūjām pagaršot jaukumus šokolādes glazūrā un uzņēmām tiešām awesome fotogrāfijas. Senlaicīgo kleitu tiku uzvilkt gan es, gan Zvērs, gan Madamadara. Bildes sanāca jaukas pašas par sevi, bet ar visām Madamadara fotošopera prasmēm tās ieguva lielisku noskaņu un īpašu kvalitāti. Viena no retajām reizēm, kad es sajutos kā daļa no ģimenes. Un nolādētā kārtā man tas ir ļoti svarīgi.

Ceturtkārt, tajā pašā sestdienā mēs aizlaidām uz Jelgavu svinēt Zvēra un mūsu drauga dzimšanas dienas. Uzreiz pateikšu, ka tas bija viens ellīgi labs pasākums.  Sākām agri, beidzām vēlu. Visu, kas notika, spētu vien atcerēties skatoties uzņemtās bildes, bet nu pie tām es vēl kādu laiciņu netikšu. Tad nu īsie atmiņas zibšņi. Es saleju visiem pirmo šņabja devu. Atbrauc Pēteris un atved Jägermeister; sajūsma neaprakstāma. Jägermeister beidzas. Čaļi taisa jautros kautiņus ar īstām dunkām. Skrienam pēdējā brīdī uz veikalu pēc dzērieniem, bet veikals ciet jau no deviņiem; veikals tiek apčurāts. Pirmais atlūzušais tiek pamatīgi apstrādāts ar marķieri. Notiek roku laušanās. Mani pieveic kaut kāda rozā kaulainā. Viens visu laiku plijās visiem klāt un prasa cigaretes. Daļa ciemiņu pazūd. Līdz pus-četriem rītā vermuts un meklējam kvalitatīvu porno Viasat piedāvājumā, bet visur tikai lesbietes. Ejam gulēt.

Es noteikti aizmirsu kaut ko labu, bet nu gan jau.. Un viena no svarīgākajām lietām: es beidzot jūtu, ka Zvērs mani ir pieņēmis un atzinis. Viena diena, bet viss ir mainījies uz tik ļoti labu. Un man gribas pateikt to, kas tik ļoti man sēž prātā jau nedēļu.. Es viņu nemainītu ne pret vienu citu pasaules vīrieti. Muahahaha! Februāris ir viens ellīgi labs mēnesis. Drīz būšu uzadījusi sev cepuri (šobrīd gan ir tā stadija, kad jāarda ārā kāda daļiņa, jo kaut ko salaidu greizi), un paralēli lasu Sandras Kalnietes grāmatu "Ar Balles Kurpēm Sibīrijas Sniegos".