Vēl pirms piecām sešām stundām es un MissMargaret sēdējām Coffee Inn un es es vienkārši spriedelēju par variantiem, kāda varētu būt mana nākotne. Bet jau tagad ir veikts viens svarīgs telefona zvans, lai noskaidrotu manas iespējas tiešām reāli aizbraukt. Ja ne tas, tad nākamo ceturtdienu darbā iekārtošanas aģentūras apmeklējums. Kad viss paliek taustāms un realizējams, tad paliek mazliet bail. Lielākoties mana muļķa salauztā sirds vienkārši maisās, jo man joprojām rūp. Ja es gribu mainīt savu dzīvi, tad nav ko daudz domāt, bet jāizmanto iespēja. Un es gribu.
Es esmu stipra vikingu sieviete.
Kad tas pāries? Kad?
Cauršauta..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru