Varbūt, ja es vakar nebūtu labi pavadījusi laiku un šodien nejustos bezspēcīga, es veltītu šim bloga ierakstam gan vairāk laika, gan vārdu. Bet nu tāpat tuvākajā laikā man noteikti būs iedvesma un iespēja par to traki daudz rakstīt.
Es pat nezinu, kā pieklājīgiem vārdiem, saudzīgi un mierīgi pasaka. Kad kāds nomirst, var teikt, ka tas aizgājis pie Dieviem, dus mūžīgā mierā vai pārcēlies uz debesīm. Bet kā pateikt, ka es un Zvērs izšķīrāmies, pārtraucām savas attiecība,vairs neesam kopā un aizejam katrs savu dzīvi? Šis sadalīšanās fakts.. Uz pusēm. Atmiņas, sirds, mīlestība. Ak vai manu vai!.. Notikušajam pieeju no diviem skatu punktiem. Kad domāju racionāli, skaidri, tad man liekas, ka tā ir labi. Jo pēdējā laikā mums tiešām negāja. Bija jaukie brīži, bet fons bija un palika sagruvis. Bet, kad pieslēdzas dvēsele, tad jūtos ļoti, ļoti tukša. Jo.. Jo tas taču tomēr bija Viņš. Neviens cits, bet Viņš. Nezinu, kā labāk raksturot to visu Zvēra būtību un esenci. Būs jau labi.
Esmu spriedusi, ka rezultāts ir visādu apstākļu sakritība.
Ir grūti uzrakstīt sāpes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru