Ar lepnumu sirdī paziņoju, ka 26. maijs bija mana pēdējā darba diena. Pretēji manām cerībām pēdējās divas dienas pavadīt godam, sanāca vien minimālais maksimums. Saslimu. Pat šodien tā īsti uz pekām neesmu tikusi, bet trakākais jau ir garām. Lai vai kā, aiziešana no darba sagādājā tādu dīvainu emociju. Atvieglojums bija, jā, bet kopumā nekāda dižā starpība. Tad sapratu, ka iekšēji visu laiku esmu dzīvojusi tai pēdējai darba dienai un darbam necik nebiju pieķērusies. Pamazām iegūstu saldo brīvības apziņu. Any party any time. Tā varētu.
Šodien man Slaviks apgrieza matus. Uztaisījām manu mazo ideju par mazu izskūtu laukumiņu pie labās auss. Procesā gan sāku raizēties par iespēju tādu griezumu nēsāt, bet manis pašas mati visu salika pa plauktiņiem, dabīgi sakrītot, kā pašiem patīk un kā pie reizes labāk izskatās. Tagad gribas izdarīt vēl kaut ko trakulīgu. Ir gan tetovējums manā sarakstā, bet to visticamāk realizēšu Lielbritānijā, kad būs pietiekami daudz naudas, lai ko tādu atļautos. Turklāt tāda štelle kārtīgi jāapdomā. Ir gan vēl neprātīga ideja par pīrsingiem krūšu galos, beeet.. Ir pārāk daudz "bet".
Esmu arī laimīga par atkal atgūto brīvību lakot nadziņus. It kā maza nianse, bet tomēr darba dēļ nevarēju. Vien divas reizes sanāca.
Vakar sanācām kopā mīļākā meiteņu četrotne un Coffee Inn dzērām kafijiņas un iemūžinājām mirkļus ar fotoaparātu. Jāsaka, ka emocionāli svarīgs pasākums. Un laimīgas fotogrāfijas un atmiņas, ko paņemt līdzi.Vēlos paust arī mazo prieciņu par mūsu prezidenta lēmumu atlaist Saeimu. Nu tiem visiem bikses trīc, turklāt viņi pavisam reāli tagad tekalē kā skudras pa pilsētu un mēģina glābt to, kas glābjams.
Rīt es eju uz LNO skatīties "Vilkaču Mantiniece" ģenerālmēģinājumu. Uzaicināju Ojāru. Pēc tam alus plūdīs mūsu rīklēs, un es no tiesas priecāšos Folkbārā.
Vai par Zvēru arī kaut ko rakstīt gribas? Šoreiz laikam nē. Ir mierīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru