Es laikam neesmu radīta parastai mīlestībai. Man nederēs parasts vīrietis. Es pati nemaz kuram katram nederēšu. Ticu, ka mani gaida kaut kas īpašs. Bet varbūt tikai manas tieksmes pēc kaut kā mistiska un neparasta.. Nezinu to varbūt. Es mīlu izdomātus tēlus, kas aizkustinājuši manu sirdi, sagrābuši manu rīkli un iespraukušies dvēseles arkās, lai elpotu zilas dūmakas un rebinātu un gremdētu mani arvien manas empātijas važās. Tam visam ir kopīgais. Manas alkas būt liktenīgajai kāda vīrieša dzīvē. Vēlos būt kāda elpa, kāda sirds, kāda mīlestība un dzīve. Uz kakla skūpsts.. Man nedzejojas. Pēdējā reize, kad dzejas rindas ritin ritēja no manas rokas, bija pēc Pāvela un laikā, kad Krišjānis sapatikās. Kā parādījās Toms, tā manī ir vārsmu tukšums. Citreiz mēģinu kaut ko izlikt uz papīra, bet to nevar pat salīdzināt ar trīs gadus vecajiem pantiem, jo nav tās dvēseliskās būtības. Jau atkal pieķeru sevi pie domas, ka esmu tukša. Tukša mīlēt, tukša just. Un tomēr jūtu sasodīti daudz, un tas ir tik daudz, ka galva sāp.
Ne vārda nepateikts,
Ne elpas nesodīts.
Vien cerībās iesakņots,
Sāpēts un aizmelnots.
Pamazām jau laikam kaut kas nāk. Nedalīties ir diezgan vientuļi. Es iemācīšos spēlēt ģitāru, airēšu un man būs mans V. Ja kaut tikai manu pasauli viens cilvēks spēs mainīt, tad tā jau būs revolūcija. Man pietrūkst jūtu, pietrūkst mīlestības.
Kaut kas mani valdzina maskās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru