Dievu Varbūt Nav

Es laikam nekad tā īsti neiederēšos un nesapratīšu realitāti, kas realitāte. Nav nekāds brīnums, cik gan daudz mākslinieku, rakstnieku un vienkāršu cilvēku ieraujas savā pasaulē un rada citu realitāti. Šī pasaule ir sadirsta. Varenie, kas vēlas arvien lielāku varu, ir mainījuši pasauli. Mums pārējiem atliek dzīvot pēc viņu radītajiem noteikumiem. Vienalga, kura pasaules valsts, kurš kontinents vai sala, bet visur ir noteikumi. Mums māca būt patriotiem, lai gan tie galvas nemaz nesaprot, par ko tad ir vērts sirdij iedegties. Strīdi un kari. Cilvēkus vada bailes, katrs vēlas aizstāvēt sevi un savas tiesības. Visi. Pat tie, kas vēlētos dzīvot citādāk, to nevar, jo nav jau kur patverties. Globalizācijas laikmetā visi esam vienos sūdos. Cik bieži tu bēdz? Es bēgu katru dienu. Katru dienu es uzlieku austiņas, nospiežu "play" un ielienu savā burbulī, kur ir viss manam dvēseles līdzsvaram. Tur ir mana mitoloģija, mani brīnumi un maģija, arī īstenība, jo es gribu tam visam ticēt. Es zinu, ka savā veidā esmu sačakarēta, jo būtībā atsakos piederēt sabiedrībai un realitātei, bet vai mani var vainot par to, ka man tīkamo lietu šeit tik maz? Jā, es katru dienu turpināšu celties, iešu uz darbu, lasīšu ziņas, maksāšu nodokļus un netieši atbalstīšu farmācijas mafiju vai slepenus laboratorijas eksperimentus, tāpat es iegūšu augstāko izglītību un izpildīšu savu pienākumu pret cilvēci, dzemdējot bērnus. Tāda ir kārtība, un nemaz tik traki jau nav, ja nedomā par netaisnībām, meliem un "top secret". Būtībā es tikai gribu dzīvot, lai man neviens to nevarētu aizliegt. Cilvēkiem ar atvērtu sirdi allaž bijis grūtāk dzīvot, jo tie nespēj pieņemt pasaules ļaunumu.

Man vajadzētu aizliegt skatīties filmas. Ne visas, bet diezgan lielu daļu. Raudu, kā pati to ciestu.

Atgūt stabilitāti vienatnē ir grūti. Domāju, ka tikai tas cilvēks, kas iemācījies būt pašpietiekams bez neviena cita, ir stiprs.