Ir jocīgi. Gandrīz katru dienu, kopš sāku strādāt, pati par sevi atmostos apmēram stundu pirms modinātāja. Tas ir dezgan nomācoši, jo apziņa, ka tūlīt būs jāsāk darba gaitas, iestājas pārāk agri. Vēl jocīgāk, ka man mēnešreizes sākās divas nedēļas(!) ātrāk. Wtf? Arī sapņi man rādās dīvaini. Zvērs bieži nāk ciemos, bet tikpat bieži redzu arī citus draugus, tā kā laikam normāli. Top lieta sapņos ir vilciens. Laikam vienmēr esmu ceļa jūtīs. Bet man patīk vilcieni un patīk ar tiem braukt.
Atcerējos skaistu ainu no bērnības. Biju bērnudārza vecumā, un vasarā vecāki manu ielika īpatnēja veida nomentnē (it kā pie jūras), kur bērni dzīvojās visu darba nedēļu, bet nedēļas nogales pavadīja mājās. No pašas nometnes neko neatceros, tikai kaut kādas kāpnes un smaržu. Bet, kā vēl nesen tas būtu noticis, atceros vienu vakaru. Nākamā diena būtu bijusi tā, kad vecāki nāk pēc bērniem, bet te pēkšņi saulrieta sārtumā man pakaļ negaidīti atnācis tētis. Skrēju. Skrēju un biju laimīga līdz neprātam. Citi bērni mani apskauda. Ir jocīgi atceroties pat sajust kripatiņu to emociju, kas manī toreiz bija. Kā bērnam man vajadzēja tikai tik vien, lai es sajustos mīlēta. Un kā gan es mīlēju savu tēti tobrīd! Bērna mīlestība nelīdzinās nekādai citai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru