Ak, nu ko gan es biju gaidījusi? Aizrāvos pārāk savā domu pasaulē, lai gan tāpat nemaz nezinu, kas īstenībā. Bet kādu laiku es biju laimīga ar sevi, saviem lēmumiem. Tagad tik jāskatās, vai arī turpmāk to tā turēt pie sirds vai tomēr pārdomāt. Visvairāk man bail pieņemt nepareizu lēmumu, bet mana sirds pagaidām pārāk samežģīta, lai es pati sevi saprastu. Dzīvošu uz priekšu, cerot, ka laiks un liktenis visu noliks savās vietās. Jāatrod savi spārni.
UK esmu trīs nedēļas. Tā ir maza daļa no tā laika posma, ko šeit sev esmu atvēlējusi (kamēr vien man būs vēlme atgriezties Latvijā), bet tomēr gana daudz pagājis. Vismaz es esmu kaut mazliet iejutusies, kaut arī pilnai drošības sajūtai vēl mēnesi veģetēšu savā sulā. Panika ir pārgājusi, tā vietā radies apzinīgums un piesardzīgas cerības. Es gribu sasniegt savus mērķus, piepildīt sapņus, bet ko tad es galu galā gribu? Ko es varu dabūt? Ne vienmēr tas, ko gribās, ir tas, kas paredzēts.
Salāpi manu domu..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru