Es šobrīd sēžu un jūku prātā.
Esmu celta uz emocijām. Atkarībā no tā, kādas notis tiek spēlētas un kādas stīgas ierosinātas vibrācijai, izriet visvisādas reālas sekas. Un atkal sēžu ar jaku uzvilktu mugurā uz kreiso pusi, bļ*. Varbūt skan jocīgi, bet, kopš tētis nomira, katru reizi, kad meklēju spēku, skaidrību un labvelību, vēršos tieši pie viņa, nevis vairs kāda nekonkrēta debesu spēka. Protams, pamatā ir un paliek ticība kādam universam vai pasaules garam, bet tagad, kad tētis ir debesīs, liekas, ka viņam ir vara mani pieskatīt un ietekmēt manu nākotni. Tad nu dīcu, kā mazs bērns agrāk saldumus: "Tēti, es gribu uz Norvēģiju.."
Kādu laiku viss vēl bija labi, bet kopš piektdienas katru mīļu brīdi apzinos, cik ļoti ir zudusi vēlme turpināt iesākto. Es vairs nejūtos kā.. es.
Esmu kļuvusi par pamatīgu tējas dzērāju. Sāku pirms pāris dienām, un rādās, ka tik ātri paradumu neatmetīšu. Melnā tēja ar karoti medus un pienu vienkārši sniedz grūti izstāstāmu labsajūtu. It kā mirklis pirms skūpsta. Nu labi, ne tik laba labsajūta, bet tuvu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru