Par sevi šodien (vispār jau tikai šovakar īsi pirms pusnakts) sapratu svarīgu lietu: es smoku, ja nav iespēju. Nav nekādas garantijas, ka Ojārs tiešām varēs īstenot savu piedāvājumu, bet es uzreiz jutos tik dzīva, jo viņš izteica iespēju. Un lai arī cik absurdi tas nebūtu, bet es Londonā jūtos iesprostota un ar niecīgām perspektīvām. Iespēju pilsētā bez iespējām. Mazliet atvēru vecās pagātnes lapas un atkal un atkal atradu apstiprinājumu - Ini jūtas labi, ja vien neatrodas strupceļā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru