Putekļusucējam labpatikās beidzot sev savākt mana portatīvā datora taustiņu "2". Iztiekot bez pilnīgas putekļu maisiņa tukšošanas, to tomēr atguvu un pēc pāris minūšu čakarēšanās vietā ieliku. Mazs ikdienas sīkums.
Bet nebija sīkums tas, kā es svinēju savu vārda dienu, turklāt fakts, ka es to vispār svinēju, ir ievērības cienīgs, jo līdz šim reti kad tāda iespēja man bija. Ietērpos kerzās un devos ar Krišjāni uz Folkklubu Ala, kur biju saaicinājusi pievienoties svinēšanai pāris cilvēku. Ieradās arī Zvērs ar jauno sirdsdāmu Ilzi un MadaMadaru. Lai arī atzīstu, ka nemaz tā īsti ar Ilzi nesasveicinājos (es vienkārši nezināju, kā to vispār izdarīt), domāju, ka vakara gaitā biju tik pieklājīga, cik nu tas bija iespējams. Nav jau nekādu pretenziju pret viņu, kā pret cilvēku, nepieņemamākā daļa bija noskatīties, kā tie abi čubinās. Ir ļoti grūti noskatīties uz to cilvēku laimi, kas daļēji uzbūvēta uz manas nelaimes. No vienas puses nožēloju, ka nepieturējos pie apņemšanās Zvēru nesatikt, jo šoreiz pareizs ir teiciens: "No acīm prom, no sirds ārā". Satikt divus ar pusi gadus kopīgas pagātnes, kas nav ne tagadne un nebūs nākotne.. Emocionāli smagi. Bet esmu droša, ka kādu dienu spēšu būt neitrāla un varbūt pat no sirds priecāties par viņiem. Prātoju, vai Zvērs vispār gribēja mūs sapazīstināt, tā kā mana vārda diena nebija iemesls, kāpēc viņi uz Folkklubu nāca.
Kopā vēl ar MissMargaret, Zaļo un viņas Rūdolfu vakara gaitā dzērām alu, spēlējām pokeru uz kauliņiem, spelējām "ēzeļus", un darījām ākstības. Vienā brīdī atmosfēra pagaisa, un bija jādodas. Šķīrāmies pie Daugavas. Tālāk tikai es, Krišjānis un MissMargaret gājām pār Daugavu, Pārdaugavas krastā mazliet pasēdējām katrs savā pārdomu pasaulē, jo pilsētas un upes skaistums nespēja atstāt vienaldzīgu.
Izgājām caur Torņkalnu, es mazliet kašķējos ar Krišjāni, jo mani sāka kaitināt viņa depresīvie teksti un attieksme, bet vēl vairāk man nepatika, ka nespēju tikpat kā nekā viņa nostāju ietekmēt. Aizslājām uz Arkādija parku, kur šie abi nopeldējās dīķī, bet es tikmēr knipsēju. Ap četriem ievēlāmies Krišjāņa mājās, un metāmies kopā gulēt. Rīts bija ar minimālām paģirām, bet es garšīgām tostermaizēm un lielu devu astroloģijas, jo lasījām savu zīmju horoskopus un spriedām, cik tie patiesi vai nē.
Vakar bija diezgan nozīmīgs pasākums. Draudzene Lindiņa no airēšanas laikiem uzaicināja pie sevis uz Vaivariem mani un vēl divas tā laika airētājas/draudzenes. Visu vakaru mēs gatavojām garšīgus ēdienus, klājām galdu, sarūpējām visādus sīkumus, un galu galā sēdāmies pie galda un bijām kopā pēc daudzu gadu pārtraukuma. Sarunās, čalās un atmiņās pagāja vakars dārzā. Kas bija pārsteidzoši, Lindiņa atcerējās daudz dažādu sīkumu no vecajiem laikiem, kaut likās, ka tie zuduši mūsu atmiņām. Vēlējos, kaut vairāk kas būtu palicis manis pašas atmiņā un es spētu savām vecajām biedrenēm kaut ko izstāstīt. Toties viņas uzskatīja par aizraujošām manas zinašanas par sieviešu un vīriešu attiecību labirintiem, ko izlasīju gudrās psiholoģijas grāmatās, bet ko reāli katrs varētu saprast tāpat vienkārši dzīvojot un vērojot. Tā nu mēs meitenes runājām, pīpējām ūdenspīpi līdz pat trijiem naktī, gulējām līdz pēcpudienai, bet no rīta uzrīkojām svinīgas brokastis ar īpaši gardu saldējumu desertā.
Ir jauki beidzot dzīvot, izbaudīt notikumus, jo darba posmā man šādu izklaižu nebija, nebija nemaz. Tad dzīve vispār bija citāda. Mazliet nožēloju, neko jau vairs nevar iesākt. Atliek vien vairāk parūpēties par nākotni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru