Jūra

Es nezinu, kā lai raksturo to, ko esmu ieguvusi, pavadot teju divas nedēļas ar Rūdi. Viņš bija tas, ar ko biju līdz beidzamajam mirklim. Šodien piekāsu visu. Cēlos agri, braucu uz Rīgu, lai sāktu pavadīt kopā laiku. Un tas bija lielisks laiks. Mani uzcienāja ar velosipēdu, un mēs braucām uz Mangaļsalu. Pa ceļam paspēju teju izraisī mazu avāriju, bet tā jau esmu es. Starp citu, braukt ar ķiveri galvā ir pilnīgi normāli. Ceļš diezgan pamatīgs; turp atpakaļ 38km nobraucām. Jūrā ūdens lielisks, mūsu plunčāšanās jautra, līdzpaņemtās maizītes sātīgas, smiltiņas mīkstas un alus garšīgs. Unikāla aktivitāte bija pikošanās ar smilšu pikām. Rezultātā manas acis tā piebira ar smiltīm, ka nevarēju tās atvērt. Tad Rūdis ņēma mani aiz rokas un skriešus veda uz jūru. Ņurkojām, peldējām, sērfojām, metām kūleņus, aziturējām elpu, tēlojām zvaigznītes, sitām pieci un desmit ar pēdiņām, kāvāmies pret jūru, skrējām viļņos. Attapāmies diezgan vēlu, ka jāsteidz atpakaļ uz mājām. Man nežēlīgi paveicās fotosalonā, jo tā darba laiks bija beidzies, bet iekšā vēl bija darbiniece, kas man bildes tomēr iedeva. Samainījām valūtu, nopirkām vīnu, kazas sieru un radziņ-maizīti, devāmies krāmēt manas mantas. Tas varbūt nebija tik aizraujoši kā plunčāties jūrā, bet gana jauki. Rūdis mani arī pavadīja līdz pēdējam vilcienam uz nakšņošanas mītni. Atvadas bija grūtas. No sirds devu buču. Lai gan visu līdz galam nesaprotu, labprātāk aizbraucu ar tām domām, ko manī radījis Rūdis, nevis ar tām, kas man bija pirms viņa tuvākas iepazīšanas. Es laikam sacīšu, ka šo dienu no sirds iemīlēju. Man mati joprojām pilni ar smiltīm.

Ja jāsaka kaut kas kopējā divu nedēļu kontekstā, tad jūtos kā pavisam cits cilvēks un sapratu, ka arī dzīve man var būt pavisam cita. Viņa gars mainījis manu, un es ceru šīs izmaiņas saglabāt. Viena no izmaiņām: man atkal sākas dzejojamais. Pēc Jāņiem mēs dzērām karstu alu, apciemojām Rundāles pils dārzu, zīmējām ar akvareļiem, gājām pirtī un makšķerējām. Divās nedēļās esmu piedzīvojusi vairāk, nekā pēdējā pusgadā.

Kaut arī man vairāk kā jebkad ir žēl aizbraukt, es centīšos sevi tur tālē pilnveidot, lai varētu atgriezties līdzvērtīgāka.

Nekas no šī nav dzeja,

Bet rakstīt vēlos daiļi, 

Jo tieši tā tas man bija.