Es laikam beidzot / atkal sāku uztraukties. Metas bail, jo tiešām, tiešām braukšu prom. Turklāt man nāksies diezgan daudz kam iziet cauri, daudz ko pārdzīvot, kamēr tikšu līdz daudz maz stabilam stāvoklim. Esmu laimīga par iespēju, bet raudu par nepieciešamību pamest to mazumiņu, kas man te tomēr ir. Bija. Visvairāk jau bija, un tieši tāpēc nekavējos pieņemt lēmumu par aizbraukšanu. Kaut nu visi dievi man stāvētu klāt, viss izdotos un sirds vairs nesāpētu nemaz, necik, nekad. Jūtu vajadzību pēc kaut kā jauna, pie kā pieķerties un turēties, bet šoreiz ir tā, ka jāiemācās turēties pašai pie sevis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru