Viņš atnesa tikai manu gultas veļu. Viņš domā gulēt lielajā istabā. Jau pusstundu man ir fiziski slikti, esmu panikā un raudu iekšas ārā. Es nevaru izturēt sāpes. Es nevaru izturēt, ka nevaru pieskarties viņam, ka viņš nepieskaras man. Es nevaru izturēt, ka viņš arvien vairāk izslīd. Brīžiem man liekas, ka es sajukšu prātā, tāpēc skatos apkārt un skaitu realitāti. Deg svece. Skan Slipknot dziesma, kuru man ļoti gribas pārslēgt. Diemžēl istabā vairs nav nekā neitrāla, ko skaitīt. Es gribētu skaitīt viņu. Skaitīt viņa skropstas, skaitīt cik dzimumzīmīšu ir uz sejas, rokām, muguras. Skaitīt bučas, skaitīt elpas vilcienus, skaitīt mīlestību. Un katru mirkli vēlos, kaut viņš būtu atkal mans. Kaut Zvērs un Es būtu Mēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru