Tumšs

Šodien gāju devos mājas pati ar savām kājiņām. Pirmkārt, naudas taupības nolūkos, otrkārt, iemēģināt ceļu, ja nu novembrī pēc vēlās darba dienas nokavēšu transportu. Ceļš aizņem pusotru stundu. Tas protams nav tik jauki, un es ceru, ka vienmēr paspēšu vai arī mani beidzot pārcels uz Spices veikalu. Kas attiecas uz vakara pastaigu, Zvērs man nāca pretī. Kad pie Uzvaras pieminekļa viņu beidzot ieraudzīju, nodomāju, ka viņš ir ķēms. Tas tāpēc, ka es nesaprotu viņa motivāciju. Un es protams vienkārši gribēju pie sevis palamāties. Mazliet padomājusi, nospriedu, ka viņš varbūt grib mani no jauna iepazīt, satikties, pavadīt laiku, bet neesot kopā. Varbūt lai saprastu, cik interesanta un saistoša viņam esmu. Nezinu, bet man ir ļoti grūti būt "interesantai", kad vienīgais, par ko spēju padomāt, ir cik ļoti alkstu Zvēra nesasniedzamās mīlestības. Tad vēl es spriedu par to, ka neesmu jau tik ilgi viņam teikusi: "Es Tevi mīlu(..)", jo tas protams ir tabu. Un Zvērs neko nekomentē par manu iespējamo aizbraukšanu uz štatiem. Vispār ne vārda. Ne viena paša. Reakcija nezināma.

Mana šodienas atziņa - neciešot sāpes, nekad nesapratīsi, ka patiesi mīli.