Es un Zvērs vairs neesam kopā. Kopš pusnakts. Tā vienkārši. Tā. Grūti aprakstīt visu, kas šobrīd noris manā prātā.Ir brīži, kad gribas raudāt, ir brīži, kad nē. Kāpēc negribas, es nemaz nesaprotu. Saruna bija apmērām tāda:
Es: "Kāds ir mūsu statuss?"
Z: "Laikam jau nekāds.Es gribu kādu laiku padzīvot bez attiecībām."
Es: Tad vai es varu pieņemt par patiesību, ka mēs vairs neesam kopā? Nopietni un godīgi."
Z: "Jā. Piedod."
Un to visu viņš pateica tumsā, pat nepagriezies pret mani (es protams arī sāku sarunu pirms gulētiešanas, bet gulta vienmēr bijusi mūsu atklātības templis). Nebija tā kā pagājušajā reizē, kad Zvērs mani turēja un, kaut arī sāpināta, bet es jutos droši. Es laikam vēl neapzinos realitāti, jo asaru lēkmes ir lēkmjveidīgas, turklāt dažreiz es man nemaz nesanāk raudāt tik gauži, kā es jūtos. Es vispār neko nesaprotu. Turklāt es nezinu, ko lai dara turpmāk. Mēs tomēr dzīvojam kopā. Un kā par nelaimi arī vienā istabā. Man nav kur iet, viņam arī vairāk vai mazāk. Atklāti sakot, man grūti noticēt, ka viņš tā izlēma. Vēl 15. septembrī viņš mani pamodināja ar bučām un priecājās par drīzu ievākšanos kopā. Ir pagājis mēnesis, bet viss ir mainījies līdz neaptveramam vājprātam. Man gribas viņu ienīst, bet es viņu mīlu. Un tad es prātoju, cik gan reizes iespējams kādu tā mīlēt. Pie sevis es vēl vāji ceru, ka viņš pārdomās. Tas gan varētu aizņemt mēnesi vai divus, bet nu es jebkurā gadījumā nezaudēšu savas jūtas pret viņu tik ātri. Ja nu vienīgi viņš kaut ko paspēs izdarīt. Kaut ko ūber riebīgu un sāpīgu citā veidā. OMG. Es nejūtu sevi. Un kas jo vēl trakāk - es laikam atkal esmu "single".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru