Sen nebiju izlijusi. Tik traki jau nav, vienkārši man bija galīgi slapjas kājiņas, jo ir pieticīgas tupelītes. Nebija neviena, kas man atnāktu uz pieturu ar lietussargu, bet būs jau labi, ja nepalikšu slima. Turklāt es gāju garām savam mīļākajam kokam (kļava ar superīgu lapu toni), tā ka pozitīvi sajutos un aizmirsu aukstuma riebeklību.
Man ļoti nepatīk tās naktis, kad sapnī rādās rītdien paredzētie notikumi. Piemēram, man šodien bija mācības par klientu apkalpošanu. Sapņoju naktī, ka pamostos divpadsmitos ar domu, ka esmu aizgulējusies. Tad paskatos ārā pa logu, ka ir ļoti tumšas debesis ar oranžu horizontu, it kā sapratu, ka esmu pamodusies pusnaktī, nevis pusdienā. Jau atvieglojumā nopūšos, kad man zvana no darba un prasa, kāpēc neesmu mācībās. Pulkstenis pēkšņi rāda 11.15 (neprasi, kāpēc mazāk, ja zvans bija vēlāk) un esmu galīgi uztraukusies. Man saka, ka būs nepatikšanas, lai ātrāk taisos un ierodos vismaz darbā. Pēkšņi es teleportējos uz Rīgas centra dzīvokli, ģērbjos, un Zvērs man prasa, kur lai viņš paliek, ja es eju prom, bet mammas dzīvoklī viņš palikt nevar. Fū. Pamostos pa īstam no jaukās modinātāj-dziesmas un cenšos aizgaiņāt pretīgo sajūtu.
Jā, mācības jaukas. Cilvēcīgas, ētiskas, pamācošas.
Rīt brīvdiena ^_____^
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru