Krišs iedveš dīvainu mieru. Esmu pirmkārt jau bezgala pateicīga, ka viņš sačinīja kompi. Arī emocionālais nedaudz pacelts. Viņš arī deva reālu padomu.
"Nosaki robežas. Apmēram, ka tev nav iebildumu, ja šāda situācija ir īslaicīgi, taču ja tas ievelkās kā parazītisms (lieto citu vārdu), tad tā tas nevar turpināties. Un ja iespējams pieprasi, laiku kad [būs pārmaiņas]..."
Ir pavisam cita lieta, kad padomu dod vīrietis. Tas liekas pareizāks.
Kas attiecas uz Zvēru un mani.. Dīvainā kopā būšana turpinās. Vakar, kad aizbrauca ciemiņi, Zvērs paēda, pasēdēja pie kopmja un aizgāja gulēt. Es vēl kādu laiku biju augšā, skaipoju un citādi čakarēju netu. Tad es izdomāju, ka negribu gulēt ar Zvēru. Tas pirmkārt jau ir psiholoģiski ļoti grūti, jo es gribu viņam pieglausties, čukstēt savu mīlestību un sajust viņa ķermeņa siltumu (kas guļot zem atsevišķām segām nav iespējams).. Bet es to nedrīkstu. Paņēmu segu, spilvenu un nakti pavadīju lielajā istabā, kura skaitās Zvēra brālēna, bet tā kā viņa nebija mājās, tad droši iekārtojos uz gulēšanu. No rīta nebija nekādu jautājumu par to, kāpēc esmu gulējusi citur. Bēdīgi. Tiesa, viņš atnesa savu segu, kuru man uzsedza, lai nebūtu auksti. Es gan nezinu, vai tas bija tāpēc, ka es atzinu, ka gribu segu, vai arī viņš to ņēma līdzi, lai ietītos tajā pie datora. Gribēju arī šonakt būt prom no viņa, bet diemžēl dzīvoklis ir pārāk auksts, mazliet pakurinājām ar malkas atlikumiem tieši kopīgo istabiņu. Tā kā negribu nosalt, gulēšu blakus.
Mani nepamet sajūta, ka viss ir nepareizi. Tā tam nevajadzētu būt. Viņam mani jāmīl (?). Tāpat es arī pāris dienas nēsāju sevī tādu kā nojautu, ka mani gaida kaut kas labs. Kaut kas būs, kaut kas notiks.
Man bail, ka Zvērs pateiks nē. Es negribu viņu pazaudēt..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru