Inde

Jauns ieraksts. Beidzot.

Darbā gadījās kaut kas jauks. Vakaros es tagad strādāju aiz letes un pārdodu svaigo gaļu. Vienā tādā darbīgā vakarā pienāca pie letes viens kungs spēka gados (ir tā stadija, kad ne īsti vecs, bet jauns arī galīgi nav) un skeptiksi skatījās uz skaistajām gaļiņām. Nezinu, kas viņam tajās nepatika, jo ne visa produkcija izskatījās slikti, bet visu laiku tas bažīgais skatiens. Un tad seko teikums: "No jūsu rokām es pat indi varētu ēst, bet.." Teikums aptrūkās tajā vietā, kur būtu jāseko: "..bet tās vistas es nepirkšu", kas protams bija ļoti aizvanojoši šīm izplūkātajām un tukšajām dāmām, bet man tas bija viens no ellīgākajiem komplimentiem. Es biju mēma. Vēl vienu porciju lūdzu!

Zvērs mani ir nomocījis. Laikam tas būtu īstais apzīmējums tam, kā es jūtos pēdējās dienās. Viņš izturas jauki. Pat pārāk jauki. Zvērs pat ir sācis iet gulēt bez krekla. Ķēms tāds. Nepietiek ar to, ka mēs dzīvojam vienā istabā un guļam vienā gultā, viņš vēl sāk iet gulēt teju pliks. Segas protams katram savas, bet tas nemazina manu "ak, cik viņš ir iekārojams" sajūtu. Un vakar mēs braucām uz centru, sanāca braukt garām kojām, kur mitinājāmies līdz pavasarim tīri laimīgi, un viņš pajautā: "Vai atceries, kā mēs kojās dzīvojām?" WTF??? Nu bet protams, ka es atceros, kā mēs pirkām visādus jaukumus, dzērām daudz alus un mīlējāmies čīkstulīgajā gultā un kā viņš mani turēja, kad biju saraudājusies par skolu.. Ko citu man pie velna vajadzēja atcerēties? Es ik pa laikam uz Zvēru vienkārši dusmojos, ka viņš man neļauj sadziedēt sirdi. Viņš tikai liek man vēl vairāk viņā iemīlēties. Nu uz ko viņš cer, kā viņš iedomājas nākotni?? Zvērs nemaz nedomā, kā viss būtu bez manis. Bez manis vienā dzīvoklī, vienā telpā, vienā gultā. No vienas puses es negribu prom, negribu, lai pazūd viņš, jo tomēr ceru uz atkal-apvienošanos. No otras puses es nevaru normāli dzīvot un sākt jaunu dzīvi, ja Zvērs ir manā acu priekšā teju katru dienu. Un lai cik tas nebūtu bēdīgi, ar katru dienu ir arvien grūtāk cerēt, ka viņš atgriezīsies. Rūgti.

"Viss, ko es gribēju, bija pamēģināt

Vēl vienu lāsīti indes.

Tai brīdī mēs nomirām."

by Fon Liepāja