Es esmu pilnīgs dunduks. Šodien uzzināju, ka manam darba kolēģim, kurš man likās ļoti simpātisks un ar kuru gribēju iepazīties draudzīgā līmenī bišķ tuvāk, vakar palika 26 gadi. Nu fāk! Es domāju, ka viņam maksimums 21 ir, pēc izskata varēju vēl 23 iedot. Sasodīts. Es pat īsti nezināju, kā lai uzsāk iepazīšanas procesu, jo darbā to tomēr nevar izdarīt, bet nu tagad jūtos tizli. Viņš likās tik.. Saistošs. Nu labi. Teorētiski jau vecumam nav nozīmes, bet vienārši tagad man liekas, ka esmu par jaunu un dumju.
Ar Zvēru iet interesanti. Sajūtas ir nedaudz līdzīgas kā tad, kad iepazināmies tuvāk teju šos divus gadus atpakaļ. Man pat liekas, ka vakar flirtējām. Un es vakarnakt iekodu viņam mazajā rokas pirkstiņā, jo viņa roka karājās virs manas galvas, bet viņš neko neteica. Teju sapratu, ka tā varu darīt tālāk (varbūt vajadzēja nolaizīt). Nezinu. Bet pret rītu es jau biju viņam azotē. Oh Shit.. Ja tas viss ir tikai kaut kas draudzīgs no Zvēra puses, tad viņu vajadzētu pamatīgi iepļaukāt. Manī ir radusies tā sajūtiņa, ka man viņš patīk tā, it kā tikai gatavotos viņu iemīlēt. Savādi. Ja kaut kas no tā visa, ko esmu izfilosofējusi, ir patiesība, tad Zvēram kaut kas manī liekas patīkams un intriģējošs.
Un mēs taisam savai istabai lampu. Pašrocīgi.
jūsu attiecības... kļūst arvien interesantākas. manī ir mulsums. paris domas par to visu arī, bet jā.
AtbildētDzēst