Metamie Kauliņi

Esmu beidzot atradusi pēdējo brīvo brīdi, kad šeit kaut ko uzšņāpt (iecienīts vārds by Mint).

Dienas paiet darbā, darbā vien. Un arī mājās nekas jauns nenotiek. Kā teicu EcoLindai, dzīvoju dienu pa dienai, vēloties, kaut ātrāk ikkatra no tām beigtos. Es gan saprotu, ka ar šādu attieksmi es nekādas pārmaiņas nepiedzīvošu. Šodien mokos arī ar kādu citu bēdīgi jauku domu. Vēlos vienkārši pamosties nākotnē. Nu ne jau kādā fantastiskā 3000. gadā un pat ne dekādi tālā nākotnē. Man pietiktu ar 31. decembra vakaru. Pareizāk sakot, brīdi pirms pusnakts, lai es paspētu ievēlēties visu visu un ar jaunām cerībām varētu sākt jaunu gadu, kurš pēc astrologu prognozēm man ir ļoti, ļoti labvēlīgs un panākumiem bagāts. Un pēdējā laikā tik tiešām man sveši cilvēki novēl visu to labāko. Veiksmi, panākumus, skaistumu un tik tiešām хорошoгo женихa (labu līgavaini). Arī horoskops man to sola! Protams, ja vien es joprojām skaitos Zivis. Horoskopu kalendārs it kā jau krietnu laiku esot nepareizs. Man beidzot vienkārši vajadzētu sevi pacelt aiz apkakles un uzsākt nākotnes plānu kalšanu. Bet tas liekas tik ļoti grūti. Jo savā ziņā man pat patīk situācija, kurā esmu, kaut arī tā vienlaicīgi sāp. Man nenākas viegli atteikties no Zvēra. Es joprojām mīlu, joprojām gribu palikt ar viņu, joprojām esmu salauzta. Man ir jārīkojas, man vajag veidot patstāvīgu dzīvi. Es zinu, nevajag atgādināt. Ir tikai ļoti, ļoti grūti aizmirst divus gadus un ellīgi patiesu un dziļu mīlestību. Un tieši tāpat es zinu, ka ciešanas kādu dienu beigsies.