Īsfilmiņa

Man tiešām patīk brīvdienas. Un man patīk būt tur, kur jūtos mājīgi. Pāris dienas man sanāca padzīvot pie Betas, tā kā bija totāls naudas trūkums un es nevarēju braukt uz dzīvokli, jo nebūtu iespējas sagādāt siltumu. Protams es esmu joprojām pateicīga, ka man neatteica naktsmājas par spīti tam, ka mana ierašanās varēja būt vien īsi pirms pusnakts. Noteikti bija slikti, ka es par maz palīdzēju un man to arī īpaši nepārmeta. Vien pēdējā savā palikšanas vakarā mani mudināja mazgāt traukus, ko bez ierunām darīju, kaut arī pēc darba biju ļoti nogurusi. Un par nožēlu es sapratu, ka man tur vairs nepatīk ilgstoši palikt. Es neesmu vairs tāda, kā agrāk, un arī viņu ikdienas dzīvē ir daudz kas mainījies. Man prieks, ka Beta un Kristaps sadzīvo ļoti labi, kaut arī Kristaps joprojām nav the man of the house. Bet Betai ir satriecošas kājas, kad viņa uzvelk augstpapēdenes. Elfucis ir paaudzies un vakar nosvinēja savu pirmo gadiņu. Tas egoistiski nupat atgādināja, ka man arī drīz gaidāma dzimšanas diena, turklāt tā būs īpaša, jo man paliks divdesmit.

Atgriežoties pie mājīguma.. Tās pāris dienas, ko pavadīju "svešumā", jutos iespīlēta, un vakar beidzot tiku savā brīvībā. Pēc darba izdevās nenokavēt pēdējo vilcienu uz Ķegumu, un stacijā mani jau sagaidīja Zvērs, pēc kura paspēju pamatīgi noilgoties. Brīvība gaisā, brīvība elpā, brīvība vārdā un rīcībā.

Duša - check! Tīras drēbes - check! Liela un ērta gulta - check! Mīļotais vīrietis pie sāniem - check! Salds un silts miedziņš - check!

Nu tik tiešām nekur nav tik labi, kā mājās. Tiesa, arī mājas dara raizes. Gribu tomēr nokratīt no sirds vienu bēdu, lai tā nespiestu tik traki. Zvērs ne reizi pats vēl nav pateicis, ka mani mīl, kā arī uz manu atzīšanos neko nav atbildējis. Tas, ko es esmu izlēmusi - pagaidām viņam šos vārdus vairs neteikt. Nav ko mest eļļu ugunī. Kad jutīs, tad noteikti pateiks. Vienīgi šāda attieksme man traucē uztvert Zvēru "normāli". Lai būtu skaidrs - Es Nejūtos Pieņemta Un Apstiprināta. Bet tad, kad mani nenomāc šīs raizes, es jūtos labi.

Šodien aizlaidām uz Ogri. Sapirku visādus raibumus, no kuriem lielākā daļa tomēr bija vajadzīgi. Henna matiem, matu maska matiem, biezās zeķubikses (kuras vilkt varētu gan tikai tad, kad būtu normāli zābaki), smaržinātāju flakonā, alu patīkamam vakaram, baltos mālus manai neveselīgajai sejas ādai, lūpu balzāmu maigām lūpām, komplektu "sameistaro savus auskarus pats!" un protams pārtiku laimīgiem punčiem. Noteikti kaut ko aizmirsu pieminēt. Piebildīšu gan, ka vakar nopirku žurnālu "Lilit". Mans vērtējums - krietni labāka lasāmviela par kaut kādiem kosmopoliteniem, šeipiem un džojiem. Vispār vajadzetu nopietni pievērsties intelekta paaugstināšanai.

Viens ieguvums no ciemošanās pie Betas - es sapratu, ka tomēr gribētu sev atkal kerzas. Tā kā man saplīsa mani parastie zābaki, Beta atļāva aizņemties nēsāšanai uz divi dieni savas īsās kerzas. Kaut arī zole spītīgi nelocījās, kā biju pieradusi, manas kājas bija ekstāzē. Sniegs nekur iekšā nelīda, par spīti metāla purniem manām pēdiņām nebija necik auksti un vēl es guvu emocionālu pacilātību. Hell Yeah! Būtu gatava nopirkt jau nēsātas, ja piemēram Beta izdomātu pārdot, bet pagaidām neaizraujos, jo tāpat nevaru atļauties. Un es pat nodomāju, ka man tīri labi patiktu zaļi melnās.

Noteikti nedrīkstu nepastāstīt, ka šorīt es un Zvērs arī kopīgi devāmies brist līdz dārzam. Vajadzēja notīrīt siltumnīcai jumtu no pamatīgās sniega kārtas. Ceļš nebija viegls, jo sniegs tik tiešām bija līdz ceļiem un nebija jau iebradātu taciņu. Baltums visapkārt burvelīgs, darbs ar lāpstu padarīts, iekšā topu gandarīts.