Kamēr vien es varēšu pateikt kaut ko jēdzīgu, es to darīšu.
Man pēc nepilniem diviem mēnešiem paliks 20. Pieaugušo dzīvei ir daudz priekšrocību, taču man pārāk patīk tas, kā man drīz vairs nebūs. Es laikam tomēr murgoju, nevis saku kaut ko gudru. Hmm.. Tā doma laikam ir tāda, ka dienu pa dienai pārmaiņas nav manāmas. Es neatceros, kurā brīdī man vairs nebija interesanti skatīties Samurai Jack un citus Cartoon Network daiļdarbus; neatceros, kad man pazuda interese par lellēm. Neatceros, kad pienāca tā diena, kad vairs nebiju par jaunu ballītēm, puišiem, nopietnām sarunām par dzīvi (arī seksu) un iešanai mājās no skolas bez pavadības. Es nepamanīju, kā viss mainās, jo kā jau daudzas lietas dzīvē, arī šīs mainījās pa drusciņai, dienu no dienas vienkārši dzīvojot. Esot jauni un naivi, mēs tiecamies pēc pieaugušo brīvības, pieaugušo ekstrām un pieaugušo atklātības, bet beigās saprotam, ka šis spēļu laukums ir piedirsts līdz pat slidkalniņa augšai. Es nejutu atšķirību starp starp sevi tagad un sevi agrāk, līdz pie Zvēra māsas Madaras atnāca draugi. Es vairs neiederos. Ne jau tā, ka es gribēju draudzēties ar tieši viņas draugiem, bet tas, ka viņu līmenis man nav pieejams. Bet viņiem ir tik jauki! Żāle otrpus žoga vienmēr zaļāka? Jā, laikam tā ir. Bet es tiešām gribeju mazliet ilgāk pabūt bērns. Tagad vairs nē, esmu jau radījusi sev citu vidi un dzīvi, bet ir sajūta, ka pagātnes Ini nav līdz galam piepildīta ar siltu krēma pildījumu. Mani biedē apziņa, ka šajā vecumā un šajā pasaules kārtībā un pārapdzīvotībā par savu eksistenci pamatīgi jācīnās. Uz Zemes ir tik daudz cilvēku! Paliek grūti noticēt, ka es varētu būt kaut kas īpašs. Es patmīlīgi salīdzinu sevi ar citiem cilvēkiem "O! Es noteikti esmu labāka, gudrāka par to, šito un vēl to-tur". Tajā pašā laikā "Kaut man būtu viņas gribasspēks, viņa viedums vai tā-tur darbaspējas". Man nepatīk domāt par sevi, kā daļu no pelēkās masas, bet es saprotu, ka šajā ziņā esmu vienota ar vismaz 50% visu cilvēku. Man vajag gūt atzinību, vajag, lai es patīku, lai mani novērtē. Ir konkrētas lietas, ko vēlos dzīvē sasniegt, bet nezinu ceļu uz tām.
Ideālā es:
sveru mazāk,ēdu veselīgāk,
zīmēju vairāk,
esmu inteliģentāka,
ģērbjos savādāk,
runāju 5 valodās (vislabāk angļu un franču),
māku fotografēt,
dzīvoju citur,
māku taisīt smukas rotaslietiņas,
atceros apsveikt visus radus svarīgajos svētkos,
mācos augstskolā,
spēju apzinīgi mācīties,
dzeru zaļo tēju,
taisu lērumu citu rokdarbu,
nēsāju kerzas,
DZĪVOJU VAIRĀK!
Lietas, kas man sevī nepatīk:
svars,mazs gribasspēks,
aizmāršība,
liela sapņošana - maza sapņu realizēšana,
nemākulīga apiešanās ar naudu,
lieku ēdienā par daudz piparu,
par daudz ņemu pie sirds,
...
Katru reizi, kad sevi iztirzāju, liekas, ka nu sāksies ceļš uz jaukāku nākotni, bet reāli visu laiku brienu pa to pašu purvu.
Man liekas, ka nevajag sevi iztirzāt. Es jau pieņemu, ka es noteikti esmu pietiekami veca 'n kaut kā tā un ka man arī dzīvē ir kaut kādas super sarežģītās situācijas bijušas, un bezmazvai, ka man dzīve ir tiktāl sapista, bet, vienmēr pārdomājot par sevi, savu raksturu, es reāli sajūtos vēl sūdīgāk. Tāpēc varbūt kādreiz, jā, tas noteikti ir labi, bet noteikti ne bieži.
AtbildētDzēstĪpaši nevajag sevi iztirzāt, ja vienmēr ir tā, ka "liekas, ka nu sāksies ceļš uz jaukāku nākotni, bet reāli visu laiku brienu pa to pašu purvu." Un, ja nekas nemainās, tas nenozīmē, ka tev nav gribasspēka. Tas nozīmē, ka tev to nevajag. Jo, nu, tas, protams, tikai manuprāt, ir tā, ka, ja cilvēkam tiešām ļoti kaut ko vajag, viņš to ņem un izdara/dabū un tamlīdzīgi. Ja nē, tad viņam to patiesībā nevajag. un var iztikt.
Un dzīve ir varbūt par sevis pilnveidošanu un tā, bet tā ir arī par sevis pieņemšanu un vajag novērtēt sevī to, kas tev ir, nevis salīdzināt ar citiem.
Nevajag sevi censties izmainīt uz pamata, ka "to es sevī ienīstu/tas man sevī nepatīk, man tas jāizskauj kā nezāle". Vispirms vajag pieņemt to, pēc tam censties mainīt.
Un, drīzāk, cenšoties kļūt skaistāks iekšēji, cilvēki pazaudē savu identitāti. Netici pelēkajai masai! Nevajag iztēloties, ka pastāv vairāki desmiti cilvēki, kuri izlec un ir krāsaini. Vajag labāk iztēloties 30897205973287346817 miljardus krāsu un iedomāties, ka katrs cilvēks ir vienā no tām.
Tas, ka varbūt cilvēks "ir savādāks, interesantāks" nenozīmē, ka viņš ir no citas sugas.
Tu arī esi cilvēks. Mēs katrs esam atšķirīgs. Nav pelēkās masas. Ir tikai tu un pārējie cilvēki.